Par krokodilu, kas apčurāja apsargu, un šaudīšanos Alūksnes kultūras namā. Grupa “100.debija” atgriežas uz skatuves
Grupa "100. debija" no 1994. līdz 1999. gadam Foto: Foto: no personīgā arhīva
Antra Feldmane
, TVNET Kultūra | Izklaide redaktore
Par krokodilu, kas apčurāja apsargu, un šaudīšanos Alūksnes kultūras namā. Grupa “100.debija” atgriežas uz skatuves
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments

Vēl pirms ugunīgām reiva ballītēm Rīgas naktslokālos, pirms elektroniskās mūzikas koncertiem Rīgas rūpnīcu teritorijās un ārzemju dīdžeju setiem Latvijas vasaras festivālos bija grupa “100. debija”. Kopš tās dibināšanas 1993. gadā ir apritējuši teju 30 gadi.

Tās pirmsākumos darbojās viens no tolaik leģendārajiem dīdžejiem Modris Skaistkalns. Tieši viņš 1989. gadā uzvarēja starptautiskajā konkursā “The 1st World Tape Jockeys Championships”. Bet jau brīvās Latvijas laikā, 1993. gadā kā viesis piedalījās pasaules dīdžeju čempionātā Londonā. Ar viņa līdzdalību tapušas populārākās “100. debijas dziesmas”. Pandēmijas laikā grupas solists Agris Semēvics “100. debiju” iekustināja jaunajā 21. gadsimta virzienā nu jau kopā ar mūzikas producentu Gintu Stankeviču. 17. septembrī Lielvārdes kultūras namā grupa pirmo reizi oficiāli uzstāsies pilnā sastāvā ­ ar kādreizējo sastāvu dejotājiem, īpašajiem koncerta viesiem – grupu “Tranzīts” un “Mixeriem”, kuri savu skatuves karjeru sāka tieši kā “debijas” dejotāji. Agris Semēvics mūsu īpašajā telefonsarunā pavēstīja, ka atjaunotajā koncertdzīvē iesaistīti desmitiem cilvēku, kuri bijuši klāt grupas pirmsākumos. “Līdz deviņdesmito beigām “100. debija” bija puisis A un B ar dažādu sastāvu dejotājiem, tehnisko personālu, dīdžejiem, bet šobrīd mana pārliecība ir tāda, ka tā vairs nav grupa. Tas ir ēterisku sajūtu un emociju kopums ­ kā rokās paņemama planēta, kuru veidojam mēs visi. Visi, kuri piedalījušies, esot uz skatuves, kuri savulaik pirkuši kasetes un koncertu biļetes, kuri zina vārdus lieliskajām Skaistkalna dziesmām. Un tāpēc pirmā frāze, ko Lielvārdes koncertā teikšu no skatuves, būs ­ “Labvakar, “100. debija”,” ar patiesu aizrautību stāsta Agris Semēvics. Viņš portālam TVNET pastāstīja par spilgtākajiem mežonīgo deviņdesmito mirkļiem, sirreālo popularitātes vilni un to, kāpēc grupas apsargu Smiltenē apčurāja krokodils.

Kā radās ideja par “100. debijas” atgriešanos uz skatuves?

Kaut kas šāds gaisā virmoja visu laiku.

Es nekad neesmu domājis, ka šis projekts ir slēgts uz visiem laikiem. Tad nu tika palēnām gaidīts, ka tas kaut kādā mērā un laikā atsāksies.

Foto: Foto: koncerta publicitātes plakāts

Bet tad tu tā gaidi un gaidi... un saproti, ka, ja pats neko nedarīsi, nekas arī nenotiks.

Ir pagājis pamatīgs laika strēķis, vairāk nekā 20 gadi... tagad šķiet, ka ne vien man to vajag, bet arī citiem cilvēkiem.

Tiem, kuri nāca uz “debiju” deviņdesmitajos un joprojām atceras mūsu dziesmas. Un kad vēl, ja ne tagad?

Pirmo atgriešanās koncertu organizējat Lielvārdē. Kādēļ šāda izvēle un ne Rīga, piemēram, vai kāda cita lielā Latvijas pilsēta?

Lielvārde ir mana vieta.

Šeit es deviņdesmito pašā sākumā darbojos kā dīdžejs.

Pat visi rīdzinieki domāja, ka esmu no Lielvārdes. Šī man tāda kā radošā dzimtene, šeit palicis daudz savējo no tiem laikiem, ar kuriem kopā darbojāmies.

Arī “debijas” laikos šeit bija tāds kā īpašais punkts Latvijas kartē. Kad mēs uz turieni braucām, vienmēr vedām dubulto gaismu komplektu, dubultā gatavojāmies.

Kā pa šo laiku ir mainījušies grupas fani, vai ir nākuši klāt jaunie?

To es pateikšu tuvāko mēnešu laikā. Grūti teikt, jo šobrīd vēl nav tādas pieredzes. Šo vasaru piedzīvoju tādā kā treniņnometnes režīmā, pateicoties grupas “Tranzīts” koncertiem, kuros es arī piedalījos dzīvā izpildītāja statusā.

Pēc šīs pieredzes es secinu, ka cilvēkiem šī deviņdesmito gadu mūzika patīk, arī jaunākas paaudzes klausītājiem. Tā ka viss ir diezgan rožaini.

Nākamgad grupai aprit 30 gadi (kopš tās dibināšanas 1993. gadā).

Ja viss būs labi, tad būs iemesls šo visu arī nosvinēt.

Tas lielākais pluss, ko es pats arī sajūtu, ir, ka “100. debijas” vārds ir saglabājies, bet muzikāli uz skatuves tas ir kaut kas svaigs. Tomēr, ja tu divdesmit gadus neko uz skatuves neesi darījis, tu esi patiesībā pamatīgi aizmirsts. Būs interesanti.

Dzīve grupas ziedu laikos bija diezgan mežonīga. Deviņdesmitie tomēr. Koncertu dzīvi organizējāt paši?

Jā, visu darījām paši.

Mums bija savs bruņotais “drošības dienests”, kas izstrādāja savu politiku attiecībā uz vietējiem nemiermīlīgajiem iedzīvotājiem.

Šī metode bija nevardarbīga un psiholoģiski precīza (smejas).

Vienreiz Cēsu rajonā gan bija šaudīšanās, Alūksnes kultūras namā reiz bija sanākuši bandīti... bet toreiz jau tā bija norma.

Ja līdz nopietniem ekscesiem neaizgāja, tas tolaik neskaitījās “Degpunkta” vērts sižets.

Arī praktiskās lietas, kas saistītas ar grupu, darījāt paši?

Jā, pilnīgi, tas viss bija mūsu production, paši bijām sev producenti, mums bija izcili sadarbības partneri PRO1, kas nodrošināja skatuvi un tehniku.

Mēs kā grupa darījām visu pārējo ­ dejotāji, kultūras namu organizēšana, loģistika.

Bija pat tā, ka 1995. gada tūrē mums bija savs pavārs ar mobilo virtuvi. Tehniķiem fiziski nebija iespējas kaut kur iet ārpus ēst, jo bija liels skatuves uzbūves laiks.

Tolaik, kad sākāt, gaidījāt, ka kļūsit tik populāri?

Tad, kad tas notika, likās, ka viss ir pilnīgi normāli. Tā popularitāte tiešām bija nenormāli liela.

Mums bija tas pluss vai mīnuss, nemāku pašlaik atbildēt, bet mēs bijām ļoti duāli ­ 50 procentiem sabiedrības ļoti patikām, otrai pusei vienkārši riebāmies.

Ejot Rīgā pa jebkuru ielu, nepārspīlējot katra kvartāla ietvaros viens no muguras dziedāja “Man dimantu nav”, otrs pāri ielai rādīja vidējo pirkstu. Kā pārej pāri krustojumam pie luksofora, tā nākamā kombinācija.

1995. gadā aizbraucām uz Stokholmu miksēt albumu, un tu izej uz ielas un saproti, ka neviens tevi nepazīst. Tu vari mierīgi ēst savu saldējumu, un ir pilnīgs miers!

Kā tikāt galā ar fanu uzmanību? Meitenes gan jau spiegdamas skrēja pakaļ.

Ļoti vienkārši!

Mēs paņēmām puišu deju grupu un automātiski abi ar Modri kļuvām par otrā plāna aktieriem. No sākuma domājām, ka varbūt jākļūst greizsirdīgiem, bet mūsu producentu instinkti nostrādāja.

Izbraucot vairākas tūres kopā ar šiem čaļiem, izveidojās grupa “Mixeri”.

Kāds ir bijis smieklīgākais atgadījums jūsu koncertu dzīves laikā?

Tūres laikā, kad nospēlējām koncertu līdz naktij, palikām tur visi arī gulēt. Saliekamās gultas bija līdzi, nākamajā rītā cēlāmies un braucām uz nākamo vietu.

Viesnīcās nenakšņojām, palikām kultūras namos.

Reiz Smiltenē pēc mūsu koncerta kultūras namā vācās iekšā eksotisko dzīvnieku izstāde ar čūskām un visu ko. Pēkšņi atsprāgst vaļā mūsu istabiņas durvis, kad jau esam devušies pie miera, un mūsu lielais apsargs Žoržs iesaucas –­ čaļi, re, kas man? Un viņam rokās ir mazs krokodils.

Mēs viņu sākam fotografēt un tā sākam zibināt ar tām zibspuldzēm, ka tas nabags pārbijās un to mūsu apsargu apčurāja.

Klausoties labākos “100. debijas” gabalus, šī mūzika šķiet aktuāla arī 2023. gadā. Pat nevarētu īsti pateikt, ka tā rakstīta deviņdesmitajos, kurpretī “eurodance” žanrs mūsdienās jau ir diezgan morāli novecojis. Jums ir izdevies noķert laikmeta garu.

Es vienmēr esmu teicis, ka [Modris] Skaistkalns ir ģēnijs.

Es lepojos ar to, ka man savulaik ir bijis tas gods ar viņu kopā strādāt. Jā, šī mūzika ir “over time”, tā sakot, bez kādām laika robežām. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ “debijai” ir iespēja atgriezties [uz skatuves] arī mūsdienās.

Foto: Grupa "100. debija" no 1994. līdz 1999. gadam

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu