Vēl nupat, pirms dažām nedēļām, festivāla “Dzejas dienas” laikā, 3. septembrī, savā 90. dzimšanas dienā viņa uzstājās jubilejas pasākumā Rīgas Latviešu biedrībā, pilnā zālē un lielā klausītāju mīlestībā, saņemot aplausus un ziedus.

Liktenis tomēr ir nepielūdzams. Lija Brīdaka ir aizgājusi, paliekot šaisaulē savās dzejas grāmatās, prozā, miniatūrās, atdzejā, paliekot arī kā citu autoru (B. Ahmaduļina, A. Ahmatova, V. Mora, I. Kalnāre) krājumu sastādītāja un veidotāja. Mācījusies Alūksnē un pēc tam studējusi latviešu filoloģiju Rīgā, Lija Brīdaka nodzīvojusi ražīgu un darbiem bagātu mūžu. Viņa bijusi gan redaktore televīzijā, izdevniecībās un kinostudijā, gan Rakstnieku savienības valdes sekretāre, aktīvi iesaistījusies Rēriha biedrībā, apbalvota ar Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Allaž eleganta, ar stāju, gudra un labvēlīga sarunu biedrene, viņa ar lielu godbijību un cieņu nesa dzejas un literatūras vārdu sabiedrībā.

Sākusi publicēties Alūksnes vidusskolas literārajā žurnālā, Lija Brīdaka rakstniecībā ienāca 20. gadsimta 60. gadu sākumā. Krājums Man dzīve dāvina smaidu (1962) ir viņas debija un sākums garam ceļam literatūrā, arī kinodramaturģijā. Izmantojot dzejoļu krājuma nosaukumu, var teikt, ka Lijas Brīdakas Septembra tembrs ildzis 40 gadus un noslēdzies ar izlasi Varavīksnes loks un romānu Liktenīgie krustojumi šoruden, dažas dienas pirms jubilejas.

Lai Lijai gaišs ceļš mūžībā!