Brīvvalstī citi profesori atzina, ka Ķiķauka Latvijā ir vienīgais cilvēks, kurš brīvi pārvalda seno grieķu valodu. Tā nu viņa dēļ un ar dekāna J. Endzelīna starpniecību Latvijas studenti divdesmit gadus līdz okupācijai varēja mācīties kaut ko tik klasisku – sengrieķu filoloģiju. Un lekciju kursi bija smalki - grieķu literatūra, valoda, dialekti, stilistika, metrika, sintakse, valsts antikvitātes, Homērs un homēriskie himni…

Bet sarunbiedri Pēterim Ķiķaukam bija daudzās citās valodās, ko viņš pārvaldīja - grieķu, latīņu, vācu, krievu, franču, ebreju, pat mākslīgo esperanto. Un par latviešu valodu diskutēja arī ar Endzelīnu, oponēdams pat presē, jo Ķiķauka uz savu zināšanu bāzes pētīja arī mūsu valodu.

Rezultātā viņš tika arī ievēlēts Pareizrakstības komisijā. Un 1937. gadā iznāca viņa grāmata “Piezīmes par dažiem latviešu valodas labojumiem”.

Kaut arī profesionāli kaislīgs, patiesībā Ķiķauka bijis “viens no klusākiem, bet visai dziļiem un nopietniem mūsu Universitātes darbiniekiem”, kā to atzīmēja gan kolēģi, gan viņa studenti. “Klasiskā gara cilvēks, kas nejaucas iekšā lielajā pūli, bet nosvērtā, harmoniskā dvēseles saskaņā no mūžības viedokļa ar patstāvīgu kritisku skatu novēro apkārtējās pasaules parādības,” kā tā laika stilā rakstījis kolēģis profesors Ernests Blese.