KOMENTĀRS ⟩ Latvieši uz tautas deju ir kā aptrakuši

, Latviešu skatuviskās dejas skolotāja un horeogrāfe
Latvieši uz tautas deju ir kā aptrakuši
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Foto: Publicitātes foto

Skatuviskās dejas žanrā koncertu, festivālu, uzvedumu un visādu citādu pasākumu 2022. gadā bija daudz, pat ļoti daudz. Izceļami būtu trīs – uzvedums DZIESMA DEJO, DEJA SKAN, 2023. gada Deju svētku koncerta BALTS iecere un jaunrades deju konkurss MĒS un DEJA.

Varētu teikt, ka tie latvieši uz to dejošanu kā aptrakuši, jo deju koncertu birums bija nepārtraukts.

Īpaši daudz tika rīkoti sadraudzības koncerti, t.i., kad vienā koncertā apvienojas 4–5 dejotāju kolektīvi un katrs nodejo pa 4–5 dejām.

Foto: Foto – " Mēs un deja"

Vai tas labi, vai slikti, ne par to šoreiz.

Savs labums un izdevīgums jau ir – gan telpu īre lētāka, gan skatītāju vairāk. Katrs taču grib redzēt kādu savu radiņu dancājot, gan mazāk jāpūlas piepildīt koncerta saturu.

Man gan atkal gribētos redzēt pilnskanīgu, pilnvērtīgu mūsu ansambļu pašradītu un pašizdejotu koncertu.

Tas gan tikai ievadam, bet patiesībā ir itin bēdīgi, ka par šo, manā uztverē, skaistāko no mākslas veidiem – deju tik maz tiek rakstīts, diskutēts.

Tas akmens to daudzo vairāku ar deju saistītu augstskolu dārziņā, kur kaut studentu kursa darbu ietvaros varētu uzdot gan apmeklēt, gan analizēt dejiskos pasākumus.

Es vēlos uzrakstīt par, manuprāt, trim nozīmīgiem notikumiem skatuviskās dejas pasaulē, kurus man bija iespēja noskatīties, tātad arī novērtēt.

Foto: Foto: programmas "BALTS" prezentācija

Viens, nenoliedzami vislielāko publikas rezonansi izsaukušais, augusta sākumā – Mežaparka atjaunotajā estrādē Agra Daņiļēviča un Edžus Aruma izlolotais uzvedums DZIESMA DEJO, DEJA SKAN.

Uzreiz teikšu, ka to vērtēju pozitīvi, kā lielu un pārdrošu uzdrīkstēšanos no autoru puses.

Pasenā intervijā man Agris kā savu lielāko vēlmi minēja iespēju izveidot deju svētkus, esot vienam un galvenam noteicējam. Šoreiz viņš šo vēlmi piepildīja.

Vai viņš pats ir pilnībā apmierināts ar veikumu, tas viņa ziņā. Publikas (teikšu, ierindas skatītāju) un dalībnieku atsauksmes bija cildinošas. Un tas arī saprotams – tik sen nebija šīs latviskās kopā būšanas Mežaparkā, laiks mūs lutināja, dziesmu un deju izvēle tik mīļa un pacilājoša, un ja vēl tur dejo vai dzied savējais!

Un vēl māmiņas “izvelk” pie rociņas tumsiņā smuki notērptus (par savu naudu) bērneļus! Laime pilnībā!

Mazliet skeptiskāka bija zinošāku skatītāju – dejotāju, deju pedagogu un speciālistu attieksme: ne nu dejotāji dziedāja, ne dziedātāji – dejoja!

Tā pašūpošanās ar nošu burtnīcām rokās jau notiek katros Dziesmu svētkos, tāpat kā jebkurš latvietis dziedās līdzi “Gaismas pilij" vai “Saule, Pērkons, Daugava“, kaut vai zina tik vienu pantiņu.

Ne velti īstai dziedāšanai bija pieaicināts Inta Teterovska koris, kas godam pildīja doto uzdevumu, t.i., dziedāja. Par deju izvēli – tās tika atlasītas pēc dalībkolektīvu vēlēšanās?

Sak, ko gribu, to dejoju. Tāpēc arī tik nožēlojami izskatījās izcilās “Audēju deja”, “Vāverpolka” vai “Rūdolfa smaids”, jo ne visu, ko var celt, var arī panest!

Foto: Foto – "Dziesma dejo. Deja skan"

Līdzīgi ar repertuāra izkārtojumu – pēc mīlas pāra intermēdijas, viņiem dejiski uzejot kalnā, seko senioru superdeja “Klabdancis” – vai patiesi tie mīlnieki tik ātri novecoja?

Tad žiperīgi, bet gaužām neatbilstīgi autora iecerei, to saku kā viena no šīs dejas pirmdejotājām, nolektais “Klipu klapu” un atkal vecišķie, bet allaž frišie “Vecie zvejnieki”.

Man koncertā pietrūka novitātes, jo par tādu nevar uzskatīt trosēs lidojošo mīlas pāri, jo arī tāds ir bijis, ne tikai paša Agra pasākumos. Jā, man patika un šķita “svaiga izdoma” izdarības ar baltajiem palagiem, tās tika labi izgaismotas un veikli pārvietojās.

Un tomēr šāds elements ir ticis veiksmīgi izmantots izcilajā uzvedumā “No zobena...” un, izrādās, līdzīga iecere jau pasen ir izrunāta 2023. gada deju svētku otrās programmas radošajā grupā. 

Kāda tad ir XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku koncerta “BALTS” iecere, kas 13. oktobrī VEF Kultūras pilī prezentācijas koncertā tika atrādīta skatītājiem?

Šī programma, ko nākamvasar paredzēts izrādīt "Arēnā Rīga", jau sākotnēji tika iecerēta kā jaunradīts, neredzētu deju pasākums. Šoreiz autori grib būt kā gleznotāji, kuri, ņemot baltu audeklu ar deju soļiem un rakstiem, uzglezno šodienas Latviju, tās cilvēkus. Iecerē ir izmantot, dejā atdzīvināt arī latviešu vecmeistaru gleznas.

Programmu veido sešas sadaļas, kurai katrai speciālu mūziku ir komponējuši seši komponisti – Mārtiņš Miļevskis, Kārlis Auzāns, Kristine Kalniņa un Edgars Kārkls, Renārs Kaupers, Juris Kaukulis, Ēriks Zeps un Julgi Stalte.

Un astoņpadsmit dejas ir sacerējuši astoņpadsmit dejdari, gan pieredzes bagāti, kā Rita Spalva, Jānis Ērglis, Dace Adviljone, Jānis Purviņš, gan jaunākā horeogrāfu paaudze – Dāvis Ērglis, Krišjānis Šimis, Reinis Rešetins.

Noskatoties programmu, kā vienmēr – ir deju pērles, deju pusdārgakmeņi un pa deju smiltīm, kas, visticamāk, izbirs cauri vērtētāju un skatītāju “sietam”. Skatīties ir interesanti, jo rokraksti dažādi, sapratne par latvisko dejošanu katram sava, arī talanta līmenis – Dieva atvēlēts, bet atbildība un vēlme būt procesā – jūtama visiem.

Man īsti neatbilstīgs dramaturģijas kanoniem likās atsevišķo daļu sakārtojums, jo nosacīti “spēcīgākās” dejas tika izdejotas pašā sākumā – sadaļa ”Zeme”, noslēgumam atstājot lēnīgu Ziemsvētku kaladū virzīšanos ar lampiņām izgaismotiem zariem meitu rokās.

Arī šīs sadaļas dejas ”Meža meitas” dejisku klīšanu pa apļiem nesapratu: apmaldījušās, vai?

Šķiet, te vairāk iederētos rindās augošu koku līnijas, kadiķu skupsniņas, malduguņu draiskošanās. Bet tāda bijusi autora iecere!

Optimistisko, šodienai tik nepieciešamo dzīvelīgo noskaņojumu koncertam nenoliedzami piešķir autoru iecere programmā iesaistīt arī bērnu kolektīvus.

Un dejdares Lilijas Lipores dzirkstošo “Pūpolīšu“ draiskošanās pavasara gaidās savienojumā ar Reiņa Rešetina “To pie rokas dancināju“, deja gan iecerēta B grupas kolektīviem, bet ļoti piestāv jaunībai, kas polifoniskā deju rakstā lieliski atklāj jauno cilvēku tiekšanos vienam pēc otra un pēc zvaigznēm.

Un Daces Adviljones sirsnīgā dejiņa “Ciguļi” ar Renāra Kaupera mūziku un dziesmas vārdiem ir kā moto visam iecerētajam koncertam:

“Liec, Laimiņa, baltu ziedu

Mazajā’i rociņā.

Lai ir balta tā dzīvīte,

Kura būs jādzīvo.”

Cerīgi un gaiši noritēja arī trešais notikums – 14. oktobrī VEF Kultūras pils Lielajā zālē atkal notika VISC tradicionāli rīkotais jaunrades deju konkurss “Mēs un Deja”.

Cerīgi, jo pandēmijas laiks lika bažīties par bērnu un jauniešu, īpaši stiprā dzimuma, vēlmi atgriezties pie deju nodarbībām.

Bija taču tik jauki pazvilnēt pie datora, lielu daļu “pārvilināja” dažādu sporta veidu pārstāvji, kuriem ar labu stāju apmācītie, kustību koordināciju, disciplīnu un izturību apguvušie jaunie cilvēki bija lielisks papildinājums.

Konkursā bija pieteikti četrdesmit viens 28 dejdaru jaundarbs, tos izdejoja deju pulciņi no visas Latvijas.

Cerīgi arī tāpēc, ka autoru vidū blakus pieredzējušiem, sevi jau apliecinājušajiem autoriem – Ilutai Mistrei, Dagmārai Bārbalei, Janīnai Nurkai u.c. daudz bija jaunu, retāk dzirdētu vārdu.

Apzinīgi un gudri strādā Elīna Kovaļevska un Inga Čakāne /TDA “ Zelta Sietiņš”/, Kaspars Brauns /deju skola “Dzirnas”/, Daina Pelēce /Ogres “Viznītis “/. Īpaši vēlētos izcelt ķekavniekus – jau sevi pierādījušo Jāni Kalniņu un viņa kolēģi Martu Helēni Vanagu.

Viņu vadītais kolektīvs “Ķekaviņa” vairākās vecuma grupās izcēlās ar ļoti patīkamu, latviski korektu dejisku priekšnesumu. Arī konkursā izpildītās dejas bija gana pārdomātas un interesantas, īpaši – “Sasaskrēja ciema gani” (M.H.Vanagas horeogrāfija). Īpaši ražīgi bija strādājuši Agra Daņilēviča deju skolas dejotāji, kuri konkursā izpildīja 8 jaundejas, trīs no tām tapušas autoru Dagmāras Bārbales un Kaspara Brauna sadarbībā, 5 – sacerējis Kaspars viens.

Savā ilgstošajā deju skolotājas un horeogrāfes praksē esmu pārliecinājusies, ka reti gan “viens ir karotājs”, īpaši, ja strādā ar grupām paralēli.

Kopīgi ieteikumi, labojumi un precizējumi ir neizbēgami. Un tā arī šoreiz – neskatoties programmā, tā arī neatšķirsi – kur Dagmāras, kur Kaspara devums? Tas nebūt nav nekas peļams vai nosodāms.

Tikai šoreiz gandrīz visu deju horeogrāfiskā leksika bija balstīta uz kāju otrās pozīcijas demī pliē pozīciju, brīžam meitenes izpildīja pat ukraiņu dejām raksturīgo “polzuņec”.

Dejotāji to visu izpildīja ar milzīgu atdevi, aktīvi, brīžam pat šķita, ka viņi nonākuši tādā kā ekstāzes stāvoklī. Un, ja vēl to papildina ar zālē atrodošos “savējo” aurēšanu un spiedzieniem, tad arī publikai brīžam visa tā bija par daudz.

Un tāpēc – paldies Kasparam Braunam par citādāko “Zvaigžņu jostu”.

Godalgotās dejas nesaukšu, to bija daudz, gandrīz katram tika pa Goda papīram.

Vienu vērtējumu gan nesapratu – kā Ilutas Mistres “Kur tad tu?” un Gunas Trukšānes “Āzīt manu”, kas abas bija itin labas, gandrīz precīzas un analogas pazīstamās rotaļdejas par āzīša nedarbiem apdares, tika godā pie latviešu skatuviskajām dejām? Tāpat kā nesapratu vienas žūrijas pārstāves teikto, ka ar latviešu skatuvisko deju, laikam arī ar bērnu deju, ejot galīgi šķērsām.

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu