“Man jau liekas, ka izklausās ļoti salkani un cilvēki jau domā: “Atkal Dana par to pašu,” bet es esmu bijusi ierakumu otrā pusē, kur ir mani radinieki,” saka Isarova.

“Arī tagad mēs maniem draugiem gatavojam sūtījumu uz Ukrainu.

Tā palīdzība joprojām ir klātesoša, un, tiklīdz tā ir nepieciešama, tā latvieši momentā metas palīdzēt.

Tas nav vārdiem aprakstāms. Tā ir tāda ļoti silta sajūta, ko tu jūti pirkstu galos, un tā kā siltums tevi pārņem.”

Ārste turpina: “Tas ir fantastiski un vārdiem neizstāstāmi, cik ļoti empātiski un līdzjūtīgi mēs patiesībā esam, un es to entās reizes esmu teikusi, un man ļoti gribas, lai katrs cilvēks to atceras, skatoties uz sevi spogulī, ka mēs esam ļoti spēcīga tauta, ar ļoti lielu sirdi, un mums ir jāmēģina vairot tas sevī.

Tas cēlums pašiem par to, kādi mēs esam, jo es no malas to esmu skatījusies, un tas ir pasakaini skaisti, kāda latviešu tauta ir šādos brīžos, kad ir nepieciešams sakooperēties, savākties un dot to palīdzību Ukrainai.”

Taujāta, vai teiktos vārdus vairāk radījušas ukraiņu asinis, Isarova domā, ka ne tikai, arī latvietiskais dzestrums bijis visā iekšā.

“Es jūtos ļoti piederīga gan Ukrainai, gan Latvijai.

Man liekas es kādreiz plēsos uz abām pusēm, nesaprotot, kam tad es vairāk piederu. Man liekas, ka tiešām manī iekšā ir viss tādā foršā gēnu smūtijā sajaucies,” viņa piebilst.

Pilnu raidījuma ierakstu vari noklausīties šeit.