Režisors Edmunds Freibergs par teātri, atpūtu un kaifu citu iestudējumos: “Ja izrāde mani uzrunā, es esmu visparastākais skatītājs”

Režisors Edmunds Freibergs par teātri, atpūtu un kaifu citu iestudējumos: “Ja izrāde mani uzrunā, es esmu visparastākais skatītājs”
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Foto: Publicitātes foto: režisors Edmunds Freibergs

Režisora, aktiera un pasaku stāstnieka Edmunda Freiberga dzīvē teātra ir bijis tik daudz, ka bijuši brīži, kad tas pat sapņos rādījies. “Radio SWH” raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” pie Ineses Vaikules Freibergs stāsta vairāk par to, kurās kurpēs – režisora vai aktiera ir smagāk un kādās nodarbēs pavadījis pandēmijas laiku. Tāpat viņš atklāj, vai vispār spēj baudīt kolēģu veikumu citās izrādēs un kā jūtas, sēžot zālē, vērojot teātri no skatītāju rindām.

“Smagākas droši vien jau ir tās režisora kurpes, bet būtībā pirmā izglītība man jau ir aktiera izglītība.

Tā vēlme iestudēt man radās arī ļoti, ļoti agri Valmierā. Tur vadība bija tik dulla labā nozīmē, ka viņi tādam jaunam puikam, kas tikko atskrējis no Rīgas un pirmās lomas tikai nospēlējis, otrajā sezonā jau iedeva iestudēt izrādi. Kā man tur gāja, tā gāja, bet līdz galam tiku,” atceras režisors.

Taujāts par to, kā pavadījis pandēmijas gadus, Freibergs stāsta: “Visai normāli. Dzīve ir bijusi tik piesātināta, darba gadi tik piesātināti, ka tiešām brīžiem 24 stundas dienā, arī sapņos tev rādās teātris.

Sevišķi, kad es biju mākslinieciskais vadītājs. Tagad es esmu teātrī ārštatā, un es varēju vienkārši atpūsties. Tā ir ļoti patīkama sajūta. Protams, es daudz lasīju, daudz staigāju, skatījos arī televizoru, kā pensionāram pienākas.”

“Manā dzīvē teātris ir bijis tik daudz, ka man tāda obligāta prasība katru vakaru vai ļoti bieži sēdēt teātrī nemaz nav. Man gribas tad, kad es zinu, ka tas man sagādās tādu prieku un kaifu. Man ļoti patīk daudzas izrādes, kas mani uzrunā emocionāli,” viņš piebilst.

Uz jautājumu, kā ir režisoram un aktierim sēdēt zālē un skatīties cita režisora un citu aktieru veikumu, Freibergs norāda, ka vienmēr mēģina ļauties: “Ja es sāku štukot, ka kaut kas ne tā, – nozīmē, ka tā izrāde man iet garām, ka tā neuzrunā.”

Tas gan uzreiz neliecina, ka izrāde ir slikta – kādu citu blakus tā, iespējams, uzrunā, bet pašu – nē. “Ja izrāde mani uzrunā, es esmu visparastākais skatītājs.

Es varu raudāt izrādē, ja tā mani aizkustina, es varu smieties un gavilēt, un priecāties arī par kolēģu panākumiem, arī par to, cik lieliski viņi spēlē vienu vai otru lomu,” atzīst režisors.

Pilnu raidījuma ierakstu vari noklausīties šeit.

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu