Rīgas pilī tapuši divi prezidenta pienākumu izpildītāju portreti

TVNET/LETA
Rīgas pilī tapuši divi prezidenta pienākumu izpildītāju portreti
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Foto: Publicitātes foto

Pēc Valsts prezidenta kancelejas pasūtījuma mākslinieks Ritums Ivanovs ir uzgleznojis Valsts prezidenta vietas izpildītāju Paula Kalniņa un Jāzepa Rancāna portretus, kas pirmdien tika atklāti Rīgas pilī.

Foto: Publicitātes foto

Kā informēja Valsts prezidenta kancelejas (VPK) Mediju centra komunikācijas speciāliste Elīna Kresa, šodien Rīgas pilī atklāja arī Latvijas Nacionālajā digitālajā bibliotēkā izvietotos Valsts prezidenta pavēļu un rīkojumu žurnālus, kuros redzama Valsts prezidentu darbības ikdiena.

Valsts prezidents Egils Levits atzīmēja, ka prezidentūras simtgadē īpaši godina Kalniņu un Rancānu, Valsts prezidentu galeriju papildinot ar diviem jauniem portretiem. Pēc prezidenta paustā, tas līdz šim varbūt nav bijis plaši zināms, bet Valsts prezidentu vēstures līnijas tecējumu nepārtrauca padomju okupācija, akcentējot, ka starp Kārli Ulmani un Gunti Ulmani, Latvijai esot okupētai, viņi pildīja Valsts prezidenta amata pienākumus trimdā.

Valsts prezidents uzsvēra, ka nozīmīga loma valstiskuma turpināšanā un neatkarības atjaunošanā bija gan Nacionālās pretošanās kustībai, gan Latvijas Centrālajai Padomei, gan Valsts prezidenta vietas izpildītājiem un Latvijas diplomātiem.

"Lai valsti un prezidentūru varētu atjaunot, vispirms to vajadzēja noturēt. Un tur bija nepieciešams gan Latvijas Centrālās padomes 1944.gada 17.marta memorands, gan 1944.gada 8.septembra Deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu, gan 1948.gada 13.marta/3.aprīļa trimdā tapušais Latvijas Senāta senatoru atzinums, gan daudzas citas lietas, kuras Latvijai darīja Kalniņš un Rancāns," pauda Levits.

Foto: Publicitātes foto

Valsts prezidenta institūcijas simtgadē Latvijas Nacionālajā digitālajā bibliotēkā ievietoti Valsts prezidenta pavēļu un rīkojumu žurnāli un ar ordeņiem un goda zīmēm apbalvoto personu saraksti. Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Andris Teikmanis uzsvēra, ka tur var atrast unikālus dokumentus, piemēram, Jāņa Čakstes ierakstu 1922.gadā par to, ka viņš noliek savas Saeimas deputāta pilnvaras un uzņemas Valsts prezidenta pienākumus, gan citi dokumenti.

1922.gada 15.februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas pamatlikumu - Satversmi. Tā paša gada 14.novembrī Latvijas Republikas 1.Saeima par Valsts prezidentu ievēlēja Jāni Čaksti, liekot pamatu Valsts prezidenta institūcijai Latvijā.

Kalniņš kopš 1925.gada 20.marta pildījis Saeimas priekšsēdētāja amata pienākumus. Kā Saeimas priekšsēdētājs nepieciešamības gadījumā pildījis arī Valsts prezidenta pienākumus. Saeimas priekšsēdētāja Kalniņa kā Valsts prezidenta vietas izpildītāja darbība īpaši nozīmīga bijusi pēc Valsts prezidenta Čakstes nāves 1927.gada 14.martā līdz nākamā Valsts prezidenta Gustava Zemgala ievēlēšanai un viņa zvērestam 1927.gada 8.aprīlī.

Pēc Latvijas okupācijas Kalniņš noraidīja jebkādas sadarbības iespējas kā ar PSRS, tā arī nacistiskās Vācijas okupācijas varām. Viņš iesaistījās nacionālās pretošanās kustībā, kļūdams par Latvijas Centrālās padomes dalībnieku, lai atjaunotu Latvijas neatkarību un demokrātisko valsts iekārtu.

Kā norādīja VPK, atbilstoši Satversmei 4.Saeimas pilnvaras bija uzskatāmas par spēkā esošām līdz Satversmē noteiktajā kārtībā ievēlētās jaunas Saeimas sanākšanai, un līdz jaunās Saeimas priekšsēdētāja ievēlēšanai Kalniņš bija augstākā valsts amatpersona, kurš bija tiesīgs pildīt arī Valsts prezidenta pienākumus.

Saeimas priekšsēdētājs Kalniņš kļuva par 1943.gada 13.augustā izveidotās Latvijas Centrālās padomes paplašinātā prezidija locekli. Latvijas Centrālās padomes autoritāti nodrošināja ciešā saikne ar pēdējo brīvās vēlēšanās ievēlēto Saeimu un to veidojošajiem politiskiem spēkiem, kā arī 4.Saeimas prezidija locekļu iesaiste Latvijas Centrālās padomes darbībā.

Kalniņa paraksts pirmais ievadīja Latvijas Centrālās padomes sagatavoto 1944.gada 17.marta memorandu, kurā tika pieprasīta Latvijas neatkarības atjaunošana un ko parakstīja gandrīz 190 Latvijas politisko un sabiedrisko darbinieku.

Latvijas Centrālās padomes pēdējā sēdē Latvijā 1944.gada 8.septembrī Kalniņš parakstīja deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu. Ar šo deklarāciju Kalniņš paziņoja, ka atbilstoši Satversmei uzņēmies izpildīt Valsts prezidenta vietu, un saskaņā ar Satversmi aicināja senatoru Mintautu Čaksti sastādīt Ministru kabinetu. Deklarācija bija paredzēta gadījumam, ja izdevīgā brīdī rastos iespēja reālam mēģinājumam atjaunot neatkarību.

Savukārt bīskaps Rancāns pildīja Saeimas priekšsēdētāja otrā biedra pienākumus 2., 3. un 4.Saeimā. Kā 4.Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs Rancāns pēc Latvijas okupācijas bija aktīvi iesaistījies nacionālajā pretošanās kustībā, lai mēģinātu atjaunot Latvijas neatkarību un demokrātisko valsts iekārtu uz valsts nepārtrauktības un Satversmes pamata. Rancāns bija Latvijas Centrālās padomes paplašinātā prezidija loceklis.

Pēc Saeimas priekšsēdētāja Kalniņa nāves Rancāns 1945.gada 27.augustā pārņēma Latvijas Centrālās padomes vadību Vācijā. Tā kā nebija ziņu par Saeimas priekšsēdētāja pirmā biedra Kārļa Pauļuka likteni, kurš bija palicis okupētajā Latvijā, sākotnēji jautājums par Valsts prezidenta amata pildīšanu netika risināts. Tikai 1947.gada sākumā trimdā kļuva zināms, ka Pauļuks bija miris jau 1945.gada 21. janvārī.

Latvijas Centrālās padomes sesijā Eslingenē 1947.gada 26.aprīlī Latvijas Centrālo padomi veidojošo politisko spēku pārstāvji konstatēja, ka pēc Kalniņa un Pauļuka nāves saskaņā ar Satversmi un Saeimas kārtības rulli Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs Rancāns kļuvis par Valsts prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītāju.

Šim paziņojumam pievienojās arī Latvijas Centrālās padomes dalībnieki Zviedrijā, publicējot kopīgu Latvijas Centrālās padomes paziņojumu par to 1947.gada 4.jūnijā. Rancāna pilnvaras tika atzītas Latviešu parlamentāriešu konferencē 1947.gada 19.augustā un 20.augustā un juridiski apstiprinātas ar īpašu Latvijas Senāta senatoru 1948.gada 13.marta un 3.aprīļa atzinumu.

Kā Latvijas Centrālās padomes vadītājs Rancāns trimdā uzturēja prasību atjaunot Latvijas neatkarību un demokrātisko valsts iekārtu, pārstāvēja latviešu bēgļu un Latvijas intereses, kā arī īstenoja plašu starptautisko darbību, parakstot vairākus iesniegumus Rietumvalstu valdībām un skaidrojot Latvijas situāciju. Rancānam būtisks bija nepastarpināts darbs ar latviešu bēgļiem, viņu vajadzību apzināšana un ticības neatkarīgas demokrātiskas Latvijas atjaunošanai nostiprināšana bēgļu vidū.

Latvijas Centrālā padome mēģināja uz Satversmes pamata veidot trimdas valdību ar Rancānu kā tās vadītāju, cenšoties panākt, ka latviešu trimda un arī Latvijas diplomātiskais dienests atzīst šo valdību un apņemas īstenot tās noteikto politiku.

VPK atzīmēja, ka trimdas valdības veidošanas mēģinājums nesekmējās, jo pietiekami liela trimdas daļa apšaubīja Latvijas Centrālās padomes ekskluzīvās tiesības valdības veidošanā un meklēja arī citus latviešu interešu pārstāvības ceļus. Arī Latvijas diplomātiskais dienests neatbalstīja trimdas valdības ideju, jo bija saņemti diplomātiski signāli, ka dienesta pakļautības deklarēšana jaunizveidotai, taču starptautiski neatzītai trimdas valdībai varētu apdraudēt Latvijas okupācijas neatzīšanas politiku un diplomātiskā dienesta iespējas turpināt pastāvēt un pārstāvēt Latvijas intereses.

Latvijas sūtņu un Latvijas Centrālās padomes pārstāvju tikšanās laikā Ženēvā 1946.gada no 14.maija līdz 23.maijam tika panākta vienošanās savstarpēji cieši sadarboties Latvijas interešu sekmēšanai, nerisinot jautājumu par trimdas valdības atzīšanu. Arī tikšanās laikā Londonā 1950.gada no 18.oktobra līdz 20.oktobrim Latvijas valdības ārkārtējo pilnvaru nesējs, diplomātiskā dienesta vadītājs un sūtnis Londonā Kārlis Zariņš atteicās atzīt Latvijas Centrālo padomi kā trimdas valdību, taču aicināja turpināt kopējo sadarbību Latvijas neatkarības atjaunošanas labad.

Diskusijas par trimdas valdības veidošanu latviešu trimdā raisīja asu polemiku, kurā bija iesaistītas dažādas trimdas politisko un sabiedrisko darbinieku grupas. Vēl 1956.gada 2.janvārī Stokholmā Latvijas Centrālā padome Eiropā vēlreiz atzina Rancānu kā Valsts prezidenta vietas izpildītāju, aicinot latviešu tautu dzimtenē un trimdā respektēt viņa politisko autoritāti. Tomēr starptautiski citas valstis Rancāna kā Latvijas Valsts prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja pienākumu pildītāja pilnvaras neatzina.

Pēc izceļošanas uz ASV 1951.gadā Rancāna politiskā aktivitāte samazinājās, taču līdz mūža galam viņš bija aktīvs latviešu trimdas diskusiju dalībnieks, ar savu autoritāti stiprinot pārliecību par Latvijas neatkarības atgūšanas iespējamību un nepieciešamību atjaunot demokrātisko valsts iekārtu Latvijā, kā arī iestājoties par Latvijas valsts un latviešu interesēm, atzīmēja VPK.

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu