/nginx/o/2022/12/15/15025899t1h66ba.jpg)
Ir grāmatas, kurās ik vārds, ik teikums izraisa tūlītēju lasītāja reakciju – smaidu, izbrīnu, prieku, skumjas vai pat dusmas. Mijiedarbojas, vārdu sakot. Iebiksta un uzrunā. Tāds ir arī lieliskais Alekseja Saļņikova romāns “Petrovi ar gripu”, kura darbība risinās vairākās nemanāmi savstarpēji saistītās plaknēs – realitātē, drudža murgos, iedomās, sapņos… Situācijas, kādās nonāk grāmatas varoņi, ir atpazīstamas un ikdienišķas, vienlaikus atrazdamās ārpus ierastā un ikdienišķā, romāna varoņi ir vienlaikus zināmi un sveši – tā, it kā lasītājs pūlētos viņus iepazīt līdz pašām dvēseles dzīlēm. Vai tas izdodas? Hmm, par to jālemj, izlasot. Šī noteikti ir grāmata, kuru lasīt lēnām un pamazām, īsts literārs baudījums. Spilgta valoda, trāpīgi apzīmējumi, interesanti tipāži un situācijas, kurās ir bijis ikviens no mums, kļūst neparastas, pateicoties autora izteiksmes veidam un spējai radīt savu, paralēlo realitāti.