Šodienas redaktors:
Krista Garanča

M.Čehova teātra direktore Bjorka: "Iziešu cauri kaut 10 konkursiem"

Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra direktore Dana Bjorka piedalās preses konferencē, kurā informē par Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra sezonas jauniestudējumiem.
Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra direktore Dana Bjorka piedalās preses konferencē, kurā informē par Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra sezonas jauniestudējumiem. Foto: Edijs Pālens/LETA

Šonedēļ Kultūras ministrija pieņēma lēmumu nepagarināt darba tiesiskās attiecības ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktori Danu Bjorku un izsludināt konkursu uz teātra valdes locekļa amatu.

Ministrija saņēmusi virkni vēstuļu ar sūdzībām par teātra vadību, kuros lasāmi pārmetumi par iespējamu lojalitātes trūkumu, nepamatotu darbinieku atlaišanu, kā arī sliktu mikroklimatu un vadības stilu. Kad ministrija, mēģinot saprast, cik objektīvas bijušas sūdzības, lēmusi neturpināt darba attiecības ar teātra valdes locekli, saņemtas arī atbalsta vēstules. Turpinājumā pašas direktores redzējums, ar kuru viņa dalījās sarunā TVNET.

No vienas puses, Kultūras ministrijas rīcība ir saprotama – objektīvi izvērtēt jūsu līdzšinējo darbu teātrī, tāpat paturot prātā, ka pēc likumdošanā noteiktā valsts kapitālsabiedrības valdes locekļa darba termiņš ir pieci gadi. No otras puses – nelāgais apstāklis ar saņemtajām sūdzībām.

Kopš pagājušā gada 25. februāra ne tikai Kultūras ministrija, bet arī citas valsts iestādes tiek bombardētas ar anonīmām vēstulēm, kurās ir lasāmas mani apmelojošas spekulācijas uz visām iespējamām pusēm. Visasākais pārmetums no visa paustā ir par manu atbalstu Putina režīmam. Tie, protams, ir meli. Ministrija jau bija gatava ar mani pagarināt līgumu, līdz decembrī iesūtīto vēstuļu apjoms ne tikai nemazinājās, bet persona, kas tās sūtīja, sevi beidzot atklāja... Parakstoties ar savu vārdu un uzvārdu. Es saprotu Kultūras ministriju, pie tam vēl šajā ģeopolitiski sarežģītajā situācijā. [Līgumu nepagarināt un izsludināt konkursu] tad arī bija vienīgais pareizais ceļš pilnīgi caurspīdīgā režīmā, objektīvi tikt galā ar šo situāciju. Ja ministrija nebūtu reaģējusi šādos darbības soļos, tad tas būtu turpinājies gadiem. Taču šis process paņem ļoti daudz spēka visām iesaistītajām pusēm – gan ministrijai, gan man, kurai visu laiku jāatbild un jāatrakstās uz šīm vēstulēm. Līdz ar to, lai atbildētu šim cilvēkam (vai cilvēku grupai, kura ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāma), gudrais ceļš ir to darīt publiski.

Kas ir šo vēstuļu autors?

Vēstuļu autors man nav zināms, jo neviens man nav teicis viņa vārdu un uzvārdu. Kultūras ministrija mani ir informējusi, ka pēdējo vēstuli, kurā ir apkopota informācija par visa gada vēstuļu saturu, ka to sūtījis teātra štata darbinieks.

Vai tās ir e-pasta vēstules?

To man nestāsta. Izprintētas un atnestas vai ar roku rakstītas – mana informācija ir, ka gada garumā tika saņemtas anonīmas vēstules. Zem tām paraksta vietā bija tikai “Teātra darbinieki”. Līdz beidzot pēdējais, apkopojošais sūtījums, kura centrālā vēsts bija mana nelojalitāte. Bet kādā formātā tas ir sūtīts, man nestāsta, un es arī neinteresējos, ja godīgi.

Tagad jums darba kārtībā ir jauna pieteikuma noformēšana konkursam, lai, jādomā, tajā uzvarētu un varētu turpināt strādāt.

Jā. Šis cilvēks – vai nelielā cilvēku grupa – jau nesaprot, ka visu šo darbību rezultātā tika panākts tas, ka šajā, ļoti trauslajā laikā sabiedrība atkal tiek uzbudināta. Diez vai to varētu nosaukt par naida kurināšanu, drīzāk par lieku sabiedrības saviļņošanu mums visiem ļoti grūtajos apstākļos. Runājot par Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra darbību, mēs noteikti nebūsim tie, kas tagad nāks, strīdēsies un kādu apvainos vai meklēs to patiesību, kura īstenībā nav jāmeklē, jo viņa jau ir virspusē. Mēs vienkārši turpinām viedi un gudri strādāt tālāk, runāt par cilvēcību, sabiedrības saliedēšanu. Ja man vēlreiz jāpiesaka sevi konkursam, lai komisija varētu pārliecināties, ka no visiem iespējamiem kandidātiem es būšu tā spēcīgākā, es esmu gatava iziet cauri kaut vai desmit konkursiem, lai varētu mierīgi turpināt savu darbu. Mans uzdevums ir pierādīt, ka es esmu īstais cilvēks šajā amatā. Priecē tas, ka kolektīvs mani atbalsta – viņi gan ir sašutuši par šo situāciju, jo viņi gada laikā par to neko nezināja. Es viņiem nestāstīju. Šobrīd viņi ir gatavi publiski runāt un arī to dara. Zinu, ka tiek gatavota atbalsta akcija, par kuru drīzumā uzzināsiet. Kolēģiem gan lūdzu, lai, paužot savu atbalstu, viņi to darītu korekti, nevienu neapvainojot, un mēģinātu sabiedrību vairāk nomierināt, nekā uzkūdīt vai uzkurināt.

Kas varētu būt pamatā šīm sūdzībām? Jebkurā kolektīvā mēdz būt savi aizvainojumi un neatrisināti konflikti. Varbūt mākslinieciskā vidē tie grauž dziļāk, tādēļ arī skaļāka to “publiskā pārplīšana”?

Kad es pārņēmu teātra vadību, tas līdz tam brīdim bija strādājis tādā postpadomju režīmā. Vērtības, iekšējā atmosfēra un iepriekšējās vadības stils bija izteikti autoritārs. Ir viens cilvēks, no viņa visi baidās, mēģina klusēt un darīt savu darbu. Es centos iedzīvināt citas vērtības, eiropeisko domāšanu. Ja to tā var saukt, demokrātisko vadības stilu. Horizontālā, nevis vertikālā izkārtojumā. Mēģināju būvēt ap sevi kolēģus, nevis padotos. Ar kuriem pārrunāt un izdomāt lietas, diskutēt, kuri varētu nākt pie manis ar smaidu, nevis ar bailēm. Tie kolēģiem, kuri bija pieraduši pie šī autoritārā vadības stila, uztvēra šo jauno pasauli kā visatļautību. Itin kā viņi varētu darīt tādas lietas, kuras ir nesavienojamas ar ētiku un abpusējo cieņu.

Paradoksāla situācija – visatļautība, kaut gan pati pamatiecere ir kopīga sadarbība.

Šie cilvēki pārprata manu vadības stilu tādā ziņā, ka viņus piemeklēja apjausma “tagad es varu runāt un darīt visu tā, kā man gribas” un “varu spodrināt savu spalvu, noniecinot kādu citu”.

Droši vien, ka jūs nojaušat, kurš vai kuri ir vēstuļu autori.

Jā. Bet viņi jau nepārkāpj likumu. Viņi, manuprāt, pārkāpj cilvēcisko ētiku un dara ļoti zemiskas darbības, kuras ietekmē mūsu sabiedrību un tās saliedēšanos valsts līmenī. Viņi ir gatavi iet citā virzienā, spekulējot ar to. Viņu vārdi ir zināmi Kultūras ministrijai, un man tie nav jāsaka, jo es zinu, kas viņi ir. To saprot arī viss kolektīvs, kaut gan tad, kad man uzdod konkrētu jautājumu: “Vai tas ir viņš?”, es atbildu, ka pār manām lūpām šis vārds nepārnāks, jo pretējā gadījumā nākamais, ko šis cilvēks mēģinātu darīt, ir apvainot mani mobingā, bosingā vai kādā citā nodarījumā, kuri šobrīd ir ļoti populāri. Man netraucē ar šo cilvēku kopā strādāt, es vienkārši tagad zinu, tieši kāds cilvēks viņš ir. Ja viņš ir gatavs darīt savu darbu labi arī turpmāk, man tas netraucē ar viņu strādāt.

Konkurss uz Čehova teātra valdes locekļa amatu tiks izsludināts tuvākajā laikā. Līdz tā rezultātu izziņošanai esošā teātra vadība turpina savu darbu.

Nepalaid garām!

Uz augšu