Tie, kuri lasījuši Ilonas Balodes pirmo grāmatu “Rīga-Pekina jeb Ceļošana un izdzīvošana ne-sezonā”, noteikti atceras tās bezrūpīgi trakulīgo vēstījumu un noskaņas. Divu mākslinieku pāris, mūziķis un aktrise, stopējot un dažreiz arī lidojot dodas pāri vai puspasaulei, lai galu galā nokļūtu Ķīnas galvaspilsētā Pekinā. Viņu piedzīvojumi ir interesanti un pašu attieksme pret Ceļu – vieglprātīgi paļāvīga, savaldzinot gan lasītājus, gan dažādos ceļā sastaptos cilvēkus. Otrajā grāmatā, kuru Ilona Balode rakstīja septiņus gadus, skaudri nolasās divi laikposmi: pirms un pēc liktenīgās dienas, kad Rolandu Ūdri notrieca auto.

Vēstījums plūst negantā straumē, savā ceļā aizraujot līdzi itin visu: labos un sliktos brīžus mūziķa un rakstnieces kopdzīvē, mijiedarbošanos ar tuviniekiem, draugiem un paziņām, ceļojumus, kas notikuši pirms un pēc Rīga-Pekina aprakstītā laika.

Vārdu sakot, šī ir līdz kailumam un vēl dziļāk atklāta grāmata par Ūdrīti un Balodi. Viņu sastapšanos, kopīgajiem klejojumiem un mājuptiekšanos. Radīšanu un graušanu. Legālām un nelegālām vielām un vieliņām, kas paplašina apziņu un sašaurina iespējas – vai otrādi. Šis ir traks pārītis, un traka ir arī grāmata.

Jau ar pirmajiem teikumiem autore uzbur ainu, kas atklātības un godīguma ziņā raksturos visu tālāko grāmatu, pastāstot, kā notika viņas un Ūdra iepazīšanās. Un ar katru tālāko lappusi stāsts kļūst arvien ievelkošāks.

Uz varoņiem var dusmoties, var turēt īkšķus, lai viņiem veiktos, var... visu, bet nolikt grāmatu malā nevar – Ilona Balode veiksmīgi paķer lasītāju uz “mušpapīra” un neļauj atrauties no lasīšanas. Nelīdz pat grāmatas pamatīgais svars, kurš pārsniedz pusotru kilogramu.

Lasītāja vēlme ar katru lappusi arvien dziļāk iekļūt Ūdrīšu-Baložu ģimenes dzīvē ir tikpat nevaldāma kā Alisei, kad viņa pārvietojās pa Brīnumzemi, Ilonas Balodes teksts ne vien ieintriģē, bet burtiski apvārdo lasītāju, rādot dzīvi un pasauli no neierasta skatpunkta – tāda, kas raksturīgs samērā nelielam cilvēku skaitam, bet vismaz ārēji valdzina teju ikvienu rāmas un mierīgas dzīves dzīvotāju. Piedzīvojums! Piedzīvojums – tā nav tikai ļaušanās straumei, tā ir arī tādu notikumu pieņemšana un izdzīvošana, kuri lielākajai daļai cilvēku šķitīs briesmīgi un nevajadzīgi. Vieglprātība un paļaušanās uz likteni un līdzcilvēkiem šajā darbā (un laikam taču arī dzīvē) šeit sasniedz apogeju – un vienlaikus atklāj neiedomājamas izmisuma, cerības un izturības šķautnes. Ilona Balode pēcvārdā raksta:

“Brīžiem vairs nezinu, kas es esmu. Vai esmu rakstniece vai mūziķe? Aktrise? Mamma? Ūdrīša sieva Ilona? Es gribētu būt Es. Bet laikam jau arī Es es neesmu. Kas tad es esmu? Es varētu būt Pateicība. Vai jūs mani pieņemsiet?”

Pieejama arī e-grāmata.