Kurzemes un Zemgales hercogistes (1561–1795) laiks ir īpašs Jelgavas vēsturē, jo tad Jelgava bija galvaspilsēta, kurā dzīvoja valdnieki, kurus aizvien pieminam. Mūsdienās interese par hercogistes augstākajām amatpersonām – hercogiem, kuru pavisam bija 11, nav mazinājusies.

"No viņiem visbiežāk pieminēts pats pirmais hercogs Gothards Ketlers (tronī 1561–1587), un teju katrs no mums var kaut ko pateikt par hercogu Jēkabu, paslavēt Ernstu Johanu Bīronu par grezno piļu celtniecību, pieminēt pēdējo hercogu Pēteri, atceroties viņa ieguldījumu izglītības veicināšanā un "Academia Petrina" mantojumu," norāda muzeja pārstāvji.

Ketlera valdīšanas laikā hercogistē uzceltas 70 baznīcas, nodibinātas astoņas skolas un astoņas nabagu patversmes. Lai iegūtu vietējo muižnieku labvēlību, 1570. gadā viņš norīkoja izdot tā dēvēto Gotharda privilēģiju, piešķirot lēņa muižas dzimtīpašumā un nosakot ticības brīvību. Par “lēni” dēvē zemes īpašumu (parasti kopā ar zemniekiem) vai citāda veida materiālu labumu, kuru vasalis saņēma valdījumā no sava senjora.

Savukārt par pārējiem septiņiem hercogiem informācija, visdrīzāk, būs nepilnīgāka. No grāmatas uzzināsim, ka, piemēram, hercogs Frīdrihs Vilhelms III savā īsajā mūžā Latvijas vēsturē un mūsdienām atstājis Atzinības krusta ideju un māksliniecisko risinājumu priekšteci – Atzinības ordeni. Savukārt par Frīdrihu Kazimiru eseju krājumā vēstīts, ka viņa valdīšanas laikā 1685. gadā izdota Kurzemes un Zemgales superintendanta Heinriha Ādolfija mācību grāmata “Pirmais mēģinājums īsai latviešu valodas mācībai”.

Hercogs Frīdrihs tronī kāpa 18 gadu vecumā un turpināja valdīt 55 gadus – ilgāk nekā citi Kurzemes hercogi. Iemantojis slavu kā tālredzīgs un mērķtiecīgs politiķis, kuram sarežģītos apstākļos izdevās saglabāt Kurzemes hercogistes valstisko neatkarību. Izpildot tēva gribu, 1594. gadā piešķīra brālim Vilhelmam hercogistes Kurzemes daļu un noslēdza īpašu vienošanos par kopīgu valdīšanu. Pēc tam hercogistē pastāvēja divi galmi (Jelgavā un Kuldīgā) ar dalītu saimniecisko pārvaldi, taču augstākā līmeņa pārvalde un tiesa bija kopīga. Pēc Vilhelma krišanas nežēlastībā Frīdrihs ilgus gadus diplomātiskā ceļā centās panākt viņa attaisnošanu, kā arī brāļadēla Jēkaba tiesību atjaunošanu.

Izlasot esejas par hercogiem Kurzemes un Zemgales hercogistē, iespējams apzināties, ka hercogistes tronis bija gana vērtīgs, lai par to cīnītos un to iegūtu.

Izdevumā iekļauts kopsavilkums angļu, vācu un lietuviešu valodā.