Kāds tev bija pagājušais gads?

Tas bija pilns ar domām par to, ka es beidzot gribu pabeigt savu albumu un atdot to publikai, kas man arī izdevās. Izdevās sasaukt savus draugus kopā lielajos koncertos Dailes teātrī un nosvinēt dzimšanas dienu.

Pa vidu arī būt tētim un vīram, kas nemaz nav maz.

Ko tev kā mūziķim nozīmē "Zelta Mikrofona" nominācijas?

Man tās nozīmē daudz. Tā ir svarīga atzinība no cilvēkiem, kas ir ļoti daudz dzirdējuši savā dzīvē un daudz vērtējuši. Tas, ko es ielieku savos ierakstos, man ir ļoti būtisks. Katram mūziķim tā ir personīga sāpe, kura ir jāšķetina, vai prieks, kurā viņš grib dalīties. Tie ir man nozīmīgi skaņdarbi, kuros esmu ieguldījis ļoti daudz laika un sirdi. Esmu priecīgs un gandarīts par nominācijām.

Kā pavadi laiku ar sevi?

Es cenšos pēc iespējas tālredzīgāk salīmeņot nestabilitāti un došanos nezināmajā, kas ir nepieciešama, lai kaut ko jaunu radītu un pārsteigtu pats sevi un citus. Un tajā pašā laikā saglabāt līdzsvaru un stabilitāti, lai es neaizeju pa pieskari un man būtu ģimene, ar kuru dalīties priekā...

Ģimene man ir pirmajā vietā, mūzika ir mans darbs. Es cenšos saglabāt skaidru skatu uz šīm lietām.

Esmu sapratis, ka visvairāk varu izdarīt, kad esmu organizēts un disciplinēts. Šādi esmu visražīgākais. Dzīvot, esot visu laiku nomodā, kas ir mana četrdesmitgadnieka atklāsme un apskaidrība.

Jūtos tik spēcīgs un spējīgs kā nekad iepriekš.

Es daudz prieka gūstu garās pastaigās. Līdz šim esmu dzīvojis ārpus Rīgas, kur ir svaigs gaiss, bet grūtākais man ir bijis tas, ka ļoti daudz laika jāpavada mašīnā. Bet tajā arī ir savs labums, jo esmu varējis klausīties podkāstus un mūziku. Tagad esmu priecīgs vairāk dzīvoties pa Rīgu un staigāt no punkta uz punktu. Miegs ir kļuvis par ļoti svarīgu labas pašsajūtas komponenti. Esmu sapratis, cik daudz vairāk vietas galvā paliek idejām un jaunradei, kad esmu atpūties.

Kopumā cenšos darīt pēc iespējas mazāk to, par ko zinu, ka pēc tam sev pārmetīšu. Nedarīt pāri sev ar kaitīgiem ieradumiem, kas mani agrāk noveda pie būšanas konfliktā pašam ar sevi.

Kā tev iet ar šaubīšanos par sevi?

Pienāk brīdis, kad iemācies cauri šaubām kustēties uz priekšu. Izdarīto nenodzēsīsi, bet tu būsi to izdarījis un tā būs tava pieredze. Atskatoties uz saviem darbiem vai, piemēram, kaut vai skolas domrakstiem, saproti, ka tās ir tik foršas idejas, ko esi uzrakstījis tajā laikā, kad likās, ka manī ir 0 oriģinalitātes, bet patiesībā tur, kur visvairāk šaubījos, pat ir foršākais, un kur man šķita, ka atbilstu kaut kādiem kritērijiem, tur nav manis, un kuram tas vispār ir vajadzīgs?

Nevis jāskumst par to, kā bija, bet jāsaprot, ka jādzīvo tā, lai vēlāk nav jāskumst par šo brīdi. Esmu sapratis, ka laika ir tik, cik ir, un ir jāsāk kopt kvantitāte, izdarīt ir labāk nekā neizdarīt.

Iegūstot ticību sev kopumā par to, ka esi izdarījis arī foršas lietas, ļaut tam, kas plūst no tevis ārā, dzīvot un to neierobežot. Ja tas būs kādam vajadzīgs - lieliski, ja ne - tu neko ļaunu nebūsi izdarījis ar to, kā tajā brīdī domā un rīkojies.

Šo sakot, esmu pilnībā par jebkādu radošu izpausmi, ja cilvēks tajā jūt gandarījumu. Mums nav ne mazāko tiesību kādu nosodīt, jo šī ir pasaule, kas pieder visiem līdz brīdim, kad tas aizskar kādu vai pauž agresiju. Lielākā daļa cilvēku, kas ir guvuši briesmīgas psihiskas traumas, to nav pelnījuši, tā ir citu traumētu cilvēku agresīva reakcija, jo viņi paši ar sevi nav laimīgi un viņiem riebjas, ka kāds vispār ir saņēmies kaut ko izdarīt.

Lūdzu, pastāsti par albumu “Apgaismo mani”!

Pandēmija bija laiks, kad saņēmos tam pieķerties. Līdz tam visu laiku biju iesaistīts citos projektos, bet šis ir pilnībā mans no iestādītas sēkliņas izauklēts, izaudzis mans dārziņš, kurā es aicinu citus ar saviem stādiņiem kaut ko papildināt.

Tam bija nepieciešama liela saņemšanās, bet, iespējams, ja nebūtu pandēmijas, kad sēdēju tukšā telpā un lielā neziņā par to, kā es dzīvošu tālāk, kas mūs sagaida un vai vispār vēl kādreiz būs koncerti, tad nebūtu sadūšojies.

Šis laiks lika uzdot daudz jautājumu, bet tā izrādījās auglīga augsne. Es dzīvojos pa laukiem, gāju pirtī, vārtījos sniegā un pēc tam uz lielas lapas rakstīju visu, ko gribētu izdarīt. Shipsea albums bija mana prioritāte, un es sapratu, ka labāku laiku es tam neatradīšu. Tad sāku skatīties, kas no gatavajām skicēm man liktos albuma cienīgi.

Viss notika viegli un organiski. Saliku demo failus vienu pēc otra, lai saprastu, kurus mūziķus uzrunāt skaņas veidošanā. Atskārtu, ka man pat patīk tā nejaušā secība, kādā faili ir salikušies alfabētiskā secībā, un viss sakrita tā, ka bija sajūta, ka esmu salicis albumu atpakaļ kopā, nevis no jauna to uzkonstruējis.

Albumā dziesmas ir alfabētiskā secībā, un tur visam ir sava vieta un dabīga struktūra.

Sākumā uzrunāju Arni Račinski, ar kuru strādājām pie aranžijām, Miķeli Putniņu, kas spēlē ģitāru, Kārli Jostu ar basu un Rūdolfu Dankfeldu pie sitaminstrumentiem.

Pamats bija gatavs un tad devos pie Gustava Erenpreisa, ar kuru mēs kopā ierakstījām visas balsu partijas. Beigās albums nonāca Gata Zaķa darbnīcā, kur viņš veidoja gala skanējumu.

Esmu ļoti pateicīgs par šo albumu Miķelim Baštikam - tas ir tieši tāds, kādu gribēju. Es teiktu, ka viņš ir mans tuvākais draugs un mentors, cilvēks, kas man dod tik daudz ticības sev. Viņš tic maniem spēkiem desmitreiz vairāk nekā es pats sev. Un es katram novēlu tādu draugu.

Katru reizi, runājot ar viņu, man ir sajūta, ka dieviņš man sūta vēstījumus par to, cik esmu mīlēts. Un tas man dod tādu atbildības sajūtu, mums ir tik daudz dots un neticēšana sev ir izšķērdība. Ir liela laime darīt ikdienā lietas ar tādiem cilvēkiem, kuri tevi stimulē un iedrošina, nevis apšauba katru tavu soli. Bet pirmajā vietā man ir ģimene - mana sieva Zane, kas ir tik daudz ziedojusi, lai būtu šāds albums. Un viņa ļoti tic tam, ko es daru, bez viņas es būtu pazudis.

Kā izlēmi par labu Valentīndienas koncertiem?

Pēc lielajiem Dailes teātra koncertiem palika sajūta, ka daudz kas netika pateikts. Šis būs vairāk sirds koncerts. Būs vairāk manas kamermūzikas un teātra mūzikas.

Ir viena diena kalendārā, kurā mēs oficiāli svinam mīlestību, bet es domāju, ka ir daudz tādas dienas gadā, kad mēs to varam darīt. Valentīna dienas faktors izraisa divējādas sajūtas.

No vienas puses, gribas to noliegt un iet pret tādu konvenciālu pieņēmumu par to, kā mums vajadzētu uzvesties šajā dienā. No otras puses, lai arī kāds tas datums būtu, es no savas puses gribēju piedāvāt iespēju izrādīt savam cilvēkam to, ka viņš tev ir svarīgs, un pateicību par to, ka šis cilvēks ir ar tevi kopā. Viņš dāvina tev savu laiku, tā ir valūta, kuras mums katram kļūst arvien mazāk. Manuprāt, pavadīt kopīgu vakaru koncertā ir labs plāns. No savas puses gribēju nospēlēt to mūziku, kas man ir radusies tad, kad esmu juties apstulbis no tā, kādas sajūtas mīlestība var pamodināt.

Man būs kolosāla kompānija: uz skatuves būs stīgu kvartets Sinfonietta Riga, ar kuru kopā sadarbojāmies albuma tapšanā, Una Daniela, kas dziedās un spēlēs dažādas eletroniskas iekārtas, Sniedze Prauliņa un Agnese Budovska, kas ir šī brīža Nacionālā teātra neaptveramākais dārgakmens. Kopā ar Nacionālā teātra svinīgo, bet tajā pašā laikā mājīgo atmosfēru tas ir notikums, kas nevar nenotikt.

Esi piedzīvojis neatbildētu mīlestību?

Viennozīmīgi jā, bet tie cilvēki visdrīzāk par to nenojauš. Es nesen dzirdēju par to pazīstamo skolas laika mīlestības sajūtu. Trombonists Uldis Ziediņš stāstīja "Fuckup nights" par mīlestību, ko mēs katrs piedzīvojam skolā, kad tu izdzīvo attiecības, izdzīvo būšanu kopā. Un būšana kopā principā ir brīdis, kad viņa tev paiet garām. Tad jūs piedzīvojat krīzi, un tad tu nolem pielikt punktu šīm attiecībām. (Smejas.)

Es esmu daudz iemīlējies savā dzīvē bez cerībām, ka es varētu iepatikties tām meitenēm. Es ticu, ka mīlestība ir dabas ieprogrammēta - lai tā izveidotu vislabāko iespējamo tandēmu ģimenes veidošanai.

Kādi ir tavi nākotnes plāni?

Šobrīd plānā ir pievērsties "Instrumentu" laboratorijai. Ja mēs to salīdzinām ar virtuvi, tad tagad jau ir visas sagataves saliktas. Tiek domāts - griezt šķēlītēs vai kubiciņos, un ūdens katliņā jau vārās. Būs albums, liels koncerts un atkalsatikšanās prieks.

Jau ziņots, ka Latvijas Mūzikas ierakstu gada balva “Zelta Mikrofons ’23” norisināsies 18. februārī Starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā. Šis gads ir īpašs, jo pirmo reizi būs iespēja klātienē baudīt ceremoniju arī skatītājiem. “Zelta Mikrofona ’23” ceremonijā uzstāsies tādi dziedātāji kā Dons, Aija Andrejeva, Olga Rajecka. Grupas “Citi zēni”, “Astro’n’out”, “Dzelzs vilks”, “Tautumeitas”, “DAGAMBA” un reperi rolands če, Fiņķis, Ozols un vēl daudzi citi mākslinieki, kuri tiks izziņoti drīzumā. Biļetes uz ceremoniju var iegādāties vietnē eKase.lv .