Laura Melne ir absolvējusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti ar maģistra grādu vēsturē, strādā par latgaliešu kultūras ziņu portāla “Lakuga.lv” redaktori, kā ārštata autore publicējas žurnālos “A12”, “I’m perfect”, portālos ReTv.lv un Kroders.lv, ir korektore un literārā redaktore citu autoru darbiem. Komikss “Sunāns breiveibā” ir Lauras debija kā grāmatas autorei.

Vivianna Marija Stanislavska ir ilustratore, animācijas māksliniece un grafiskā dizainere. Ilustrējusi Ievas Samauskas dzejas krājumu "Skaļā klase" (Pētergailis, 2015; izdevums angļu valodā The Emma Press, 2017), autores darbi publicēti komiksu žurnālā “Kuš!”. 2018. gadā Vivianna piedalījās Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja laikmetīgās mākslas izstādē “Glandula mammae”, kuras centrā bija sieviešu krūšu simbolika un izpratne no filozofijas, socioloģijas un feminisma skatpunktiem.

Lai parunātu par grāmatas ideju, TVNET sazinājās ar autori Lauru Melni.

Grāmatas iznākšanas ziņā portālā Voluda.lv tu norādi, ka komikss, kurš Latvijā nav tik populārs kā citās valstīs, tomēr būtu labs žanrs, ar kura palīdzību uzrunāt lasītājus, kuri varbūt citādāk grāmatu latgaliski neizvēlētos.

Latgaliešiem ir diezgan maz grāmatu bērniem. Man pašai personīgi, ejot uz grāmatnīcām, bieži patīk pievērst uzmanību mūsdienu bērnu grāmatām, jo tās ir daudz skaistākas un interesantākas, nekā bija manā bērnībā, pirms 20 gadiem. Par to es esmu daudz domājusi – žēl, ka latviešu literārajā valodā šādu grāmatu ir vairāk nekā bērniem latgaliski.

Tad nu kopīgi ar Viviannu nolēmām, ka šāda grāmata ir jāveido. Es viņu jau labi pazinu gan kā cilvēku, gan kā mākslinieci, un man bija skaidrs, ka vēlos sadarboties tieši ar viņu. Kopīgā sarunā nonācām pie tā, ka tas būs komikss. Ideja, ka galvenie varoņi būs suns un kaķis, man radās ļoti ātri. Stāstu centos pielāgot tam, lai Viviannai būtu vieglāk to realizēt no mākslinieciskās puses, un īpašu paldies vēlos pateikt redaktorei, rakstniecei Janai Eglei. Viņa man ļoti palīdzēja ar dažādiem padomiem, un ar viņu bija ļoti viegli un vienkārši sastrādāties. Man, līdz šim esot nesaistītai ar šo nozari, vienmēr ir šķitis, ka redaktori ir tādi cilvēki, no kuriem ir ļoti jābaidās, taču izrādījās pilnīgi pretēji. Rakstot pirmo versiju, man bija tādas vietas, par kurām es nejutos līdz galam pārliecināta, un, man pat nepasakot Janai, viņa tās vietas arī uzķēra un mazliet kaut ko ieteica: varbūt vajag tā, varbūt vajag citādi. Taču neko neuzspieda, un sadarbība veidojās ļoti viegli. Tad rezultāts nonāca līdz Viviannai, kura arī to ļoti brīnišķīgi uzzīmēja, un es bez lielām diskusijām visu pieņēmu.

Bet kā tad Janai ar latgaliešu valodu?

Janai ar latgaliešu valodu ir brīnišķīgi. Galvenais iemesls, kādēļ es viņu uzrunāju, bija tādēļ, ka pērn ieraudzīju, ka Jana ir ne tikai izlasījusi, bet arī uzrakstījusi recenziju, ja nemaldos, “KultūrZīmēs” par Marijas Dzeislas dzejas krājumu. Tad sapratu, ka Jana ir tas cilvēks, kuram nebūtu problēmu lasīt tekstu latgaliski un tajā iedziļināties. Janai ir arī pieredze, strādājot bērnudārzā, savukārt es ikdienā ar bērniem kontaktējos salīdzinoši maz. Kad aizsūtīju viņai stāstu, viņa man atbildēja, ka viņai esot paticis un bijis prieks par to, ka visu esot sapratusi. Tas man arī pašai personīgi bija svarīgi, izkāpt no tā latgaliešu burbuļa – tas gan nav domāts sliktā nozīmē! Vienkārši mazliet paskatīties plašāk. Gan uzrunājot Viviannu kā mākslinieci, kas pati nav no Latgales, gan Janu kā redaktori, kas arī nav no Latgales. Citādi latgaliešu kultūras vidē pēdējā laikā daudz runā par to, ka ir daži redaktori, kuri strādā, daži korektori, un ka reizēm sanāk tā – man šķiet, to uzsvēra literatūrzinātnieks un rakstnieks Valentīns Lukaševičs –, ka Latgalē esot “redaktoru literatūra”, ko varot ļoti just.

Runājot par jušanu, kā tu vērtē latgaliešu valodas pašapziņas statusu šobrīd? Ir aktīvistu kopas, kā Lakuga.lv, ir kultūras balva “Boņuks”, taču pieļauju, ka vēl aizvien ir arī cilvēki, kuri kautrējas no latgaliešu valodas, sava akcenta, iespējams, latgaliski runā tikai mājās...

Es nekad neesmu sapratusi vienu lietu, kas man liek svārstīties starp to, vai es esmu izņēmums, vai arī izņēmumi ir tie citi un ar mani viss ir kārtībā. Dzīvojot un apgrozoties Rīgas vidē, es nekad neesmu jutusies slikti tāpēc, ka es esmu no Latgales vai daudz strādāju ar latgaliešu valodu savā profesionālajā dzīvē. Protams, ir kaut kādi anonīmi komentētāji Tviterī vai Feisbukā, kuri reizēm tur kaut ko ieraksta, bet... Es īsti nezinu, vai to ir vērts ņemt galvā. Nesen tieši bija viena tēma par tām slavenajām ceļa zīmēm latgaliski. Tviterī bija sākusies diskusija, kāpēc vajag tās novadu zīmes arī latgaliski, tas esot ceļš uz divvalodību un tamlīdzīgi... Tie argumenti, manuprāt, bija tādi diezgan skumji un smieklīgi reizē. Viena lieta, kuru esmu ievērojusi, ir tā, ka cilvēkiem, kuri par latgaliešu valodu izsaka negatīvus komentārus, ka viņiem pietrūkst zināšanu par to, cik sena ir latgaliešu rakstības tradīcija; ka tas nav kaut kas pēkšņi izdomāts un kas tāds, ko piekopj tikai mājās. Ka šī tradīcija ir saistāma jau ar 18. gadsimtu, kā mums liecina pirmie latgaliski drukātie teksti. Es saprotu, ka to visu padomju laikos skolā, protams, nemācīja. Varbūt tiešām tā ir izglītības problēma un tai sekojošā nepietiekamā izpratne. Nezinu, vai tā ir nevēlēšanās saprast – drīzāk, ka viņiem nav bijusi iespēja par to uzzināt izglītības iegūšanas procesā.

Grāmatas izdošanu latgaliešu kultūras kustībā "Volūda" (biedrība "LgSC") atbalstījusi Valsts kultūrkapitāla fonda Latgales kultūras programa, kuru īsteno Latgales reģiona attīstības aģentūra, bet finansiāli atbalsta AS “Latvijas valsts meži”.