Izrādes emocionāli poētisko leģendu caurvij mūzika sešu izcilu mūziķu dzīvajā izpildījumā. Tās komponists ir Nika Pasuri, kas kopā ar režisoru un mūziķiem strādā mēģinājumos, radot skaņdarbus, kas precīzi rezonē ar uz skatuves notiekošo. Izrādē piedalās mūziķi: Dace Zālīte-Zilberte vai Jānis Pauls – čells, Indulis Cintiņš – vijole, Ivo Krūskops vai Arnis Stepiņš – sitaminstrumenti, Artūrs Noviks vai Inita Āboliņa – akordeons, Rihards Plešanovs vai Mārtiņš Zilberts – klavieres.

Izrāde Dailes teātrī top, starptautiskai radošajai komandai no Gruzijas un Lielbritānijas apvienojoties ar Latvijas māksliniekiem. Režisors – Data Tavadze, scenogrāfe – Ketevana Nadibaidze, komponists – Nika Pasuri, kostīmu māksliniece – Kristīne Pasternaka, gaismu mākslinieks – Pīters Smols, režisora asistente – Diāna Kaijaka, gaismu mākslinieka asistents – Toms Deiviss.

Data Tavadze ir Tbilisi "Royal District Theatre" mākslinieciskais vadītājs, pasniedzējs Mūsdienu teātra mākslas attīstības centrā un Gēteborgas Mūzikas un drāmas akadēmijā. Ar panākumiem iestudējis izrādes Vācijā un citur Eiropā. Saņēmis daudzus teātra apbalvojumus, no kuriem nozīmīgākie ir uzvara Austrijas dramaturgu konkursā "Talking About Borders" ar izrādi "Warmother" (Kara māte) un Eiropas jauno režisoru festivāla "Fast Forward" balva.

Lugas fabula: Sakartvelo karalistē tiek gāzts karalis, bet pamesto troņmantnieku - zīdaini uzņemas sargāt kalpotāja Gruša (Milēna Miškēviča). Bērns ir jāizglābj, to atzītu gan cilvēks, kuram pašam ir bērni, gan tāds, kuram bērnu nav. Tomēr jebkuras dzīvības vērtes svaru kausos viens no tiem būs paredzēts arī nāvei.

Data Tavadze stāsta par pieredzi darbā ar dailēniešiem un par šīs lugas aktualitāti: “Man ir patiešām liels prieks strādāt ar Dailes teātra aktieriem. Varu ar pārliecību teikt, ka uzreiz šeit sajutos kā mājās. Teātra ēka gan ir lielāka nekā tā, kurā mēdzu strādāt es, bet tik un tā šī māju sajūta ir. Dzirkstele starp cilvēkiem manā profesionālajā pieredzē var uzšķilties un var arī neuzšķilties, un es pats to nevaru kontrolēt vai iepriekš paredzēt. Man kā režisoram, kurš daudz braukā apkārt un strādā dažādos teātros, šīs dzirksteles parādīšanās ir īpaši svarīga. Tāpēc tas var uzdzīt arī bailes, sevišķi pirmajā kopīgajā tikšanās reizē ar trupu. Tu nervozē un prāto, kā katrs no viņiem uzvedīsies, reaģēs. Šeit mūsu saprašanās bija tūlītēja un, pats svarīgākais, – tajā līmenī, kurā nav nepieciešams kaut ko īpaši daudz skaidrot un stāstīt. Iespējams, šī tuvināšanās ir iespējama mūsu vēsturisko līdzību dēļ. Ka ir kaut kas kopīgs, ar ko mēs varam asociēties – kaut vai pats Bertolds Brehts galu galā. Mēs ātri vien sapratām, ka teju katra rinda, kuru lasām mēģinājumā, ir ar ļoti spilgtu aktualitāti un tādēļ tās pēc iespējas ātrāk ir jāiedzīvina uz skatuves.

Domājot par to, ko es šajā iestudējumā pienesu tieši kā gruzīnu režisors, man ir grūti to nosaukt vārdā, jo es īsti nezinu, kas ir tas īpašais, “gruzīniskais” faktors. Taču kaut kas noteikti būs paņemts līdzi no manas pieredzes un darba tieši Gruzijā. To droši vien vislabāk pateiks skatītāji, kas tad manā redzējumā ir atšķirīgs no latviešu režisoru pieejas.

Šī nav vēsturiska luga klasiskā izpratnē – jo tajā ir iekļauti elementi no vēstures, kas atkārtojas dažādos laikposmos un ģeogrāfiskos punktos. Vienojošā līnija ir kara pieredze, vienalga, vai tas būtu Trojas karš vai Krievijas iebrukums Ukrainā. Brehta pārstāvētais episkā teātra koncepts tajā ir pārstāvēts vienkārši brīnišķīgi.”

Bertolta Brehta izstrādātā episkā teātra metode nozīmē, ka tam atšķirībā no dramatiskā teātra skatītāju jāieinteresē darbības procesā, nevis iznākumā. Stāstījums koncentrējas par kādu konkrētu notikumu, kamēr dramatiskajā teātrī notikumi ir vairāki, un attīstās secīgi. Būtisks ir arī atsvešinājuma efekts - distancēt skatītāju no uz skatuves notiekošā, kā arī fragmentālisms, kurā katra aina var pastāvēt atsevišķi kā suverēna vienība.

Izrādē spēlē aktieri Milēna Miškēviča, Artūrs Skrastiņš, Vita Vārpiņa, Kaspars Dumburs, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Katrīna Griga, Kārlis Arnolds Avots, Toms Veličko, Mārtiņš Upenieks, Niklāvs Kurpnieks, kā arī Emīls Juhans Bahmanis.

Šis ir Bertolta Brehta 125. jubilejas gads, kurā vairāki Eiropas teātri īpaši godina dramaturgu, iestudējot viņa lugas.