Fantastikas filmu daudzveidībā esam redzējuši dažādus nākotnes scenārijus. Reti kad starp tiem ir pavīdējusi tēma par to, kāda, teiksim, 3023. gadā būs konkrēti sieviešu dzīve. Ne tajā ziņā, kā viņas ģērbsies un kādi būs viņu mājokļi, bet daudz fundamentālākā izpratnē – kāda būs sievietes loma. Vai tajā būs kādas izmaiņas, un, ja būs, tad uz kuru pusi. Šādu tēmu iztrūkums ir saprotams: fantastika kā specifisks kino žanrs lielākoties iztēlo cilvēces kopīgo, globālo likteni, kuru no citu galaktiku apdraudējumiem lemts glābt kādam supervaronim (tostarp arī sievietei, piemēram, filmu studijas “Marvel” universa varonei Brīnumsievietei (Wonder Woman) vai varoņu grupai. Sociāli un politiski dziļākas spekulācijas jau risina zinātniskās fantastikas darbi, kurus raksturo iekšēji sazarota tēlu attiecību struktūra noteiktas varas hierarhijas apstākļos.

Māksliniece Daniela Vētra piedāvā savu versiju par nākotnes sievietes figūru, un tā balstīta britu dramaturga Ādama Donena lugā “Neatkarības deklarācija” (Declaration of Independence).