Jauno darbu ierašanās mākslas centrā saskan ar tā 10 gadu jubilejas svinībām. Kā atzīmēja centra direktors Māris Čačka, šajā vasarā Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs paredz sagaidīt savu miljono apmeklētāju, un desmit darba gadu laikā apmeklētāji ir varējuši apskatīt 17 Rotko oriģināldarbus. Kopumā Rotko centrs līdz šim ir organizējis un kūrējis 500 izstāžu projektus.

Mākslinieka meita Keita Rotko-Prīzela, kura šajās dienās viesojas Daugavpilī ar lekciju par tēva radošo mantojumu un nozīmi modernisma mākslas vēsturē un piedalās pārējos jubilejas programmas pasākumos, stāsta:

“Mana saikne ar Rotko centru ir senāka par šiem desmit gadiem, jo pirmo reizi es Daugavpili apmeklēju 2003. gadā. Kaut arī paša centra vēl nemaz nebija, mēs ar lielu vērienu svinējām Marka Rotko simtgadi, kuru organizēja kuratore Farida Zaletilo. Es uzreiz sajutu emocionālu saikni ar sava tēva dzimto pilsētu. Zināmā mērā tas bija negaidīti, jo no šīs vietas viņš aizbrauca pavisam agrā vecumā, vēl būdams bērns. Lai gan vēlāk viņš man ir nedaudz stāstījis par savu dzimteni, tomēr bērna atmiņas nevar būt tik plašas, ja viņš šeit būtu dzīvojis ilgāk. Tā kā mans tēvs bija liels stāstnieks, gadiem ejot, sāku prātot, vai viņa stāsti par to, kā viņš pa aizsalušo Daugavu esot slidojis uz skolu un atpakaļ, varbūt nemaz īsti neatbilst patiesībai. Taču emocionālās saites stiprumu šīs detaļas nekādi neietekmē!”

Tieši pateicoties Keitai Rotko-Prīzelai un viņas brālim Kristoferam Rotko, retrospektīvā oriģinālu kopa ir atradusi savu vietu mākslas centra velvēs. Šī ir jau ceturtā reize, kad Rotko centrs sadarbojas ar mākslinieka ģimeni, un kā īpašu pateicību par to Keita Rotko-Prizela šodien muzejam uzdāvinājusi pāris no mākslinieka oriģinālajām skicēm.

Marks Rotko (dzimis Markuss Rotkovičs, 1903-1970) bija viens no galvenajiem ASV glezniecības attīstības virzītājiem pēc Otrā pasaules kara līdztekus citiem māksliniekiem, kuri emigrēja no kara nomocītās Eiropas: Maksam Ernstam, Andrē Bretonam, Marselam Dišānam, Volfgangam Pālenam, Īvam Tangejam, Vitebskas guberņā dzimušajam Markam Šagālam, Fernānam Ležē, Žakam Lipšicam un Pītam Mondriānam un citiem. Atšķirībā no citiem šī perioda autoriem, Rotko uzskatīja, ka pazīstami tēli un reālijas ir šķērslis, lai gūtu tiešu mākslas pieredzi. Izmantojot ekspresionismā un sirreālismā balstītus tēlus, gleznotājs radīja savu personīgo stilu, kuram raksturīgas divas vai trīs taisnstūrveida formas, kas it kā lidinās gaisā uz noteikta laukuma fona, esot nepārtrauktā mijiedarbībā. Ar šo pamatkompozcīju, kas bija izstrādāta līdz 1949. gadam, Rotko radīja gan piesātināti melanholiskas, gan starojoši gaišas gleznas.

Līdzās Marka Rotko Daugavpilī iepriekš neizstādīto darbu oriģināliem britu kuratora un mākslas zinātnieka Filipa Doda (Philipp Dod) gādībā centra apmeklētājiem sagatavota britu gleznotāja Džona Hoilenda (John Hoyland, 1934-2011) darbu kolekcijas izstāde “Uztveres durvis”. Hoilends savā agrīnajā periodā spēcīgi ietekmējies no Marka Rotko mākslinieciskās izteiksmes, un tas uzskatāmi redzams arī kompozicionāli plašajos, tonāli precīzajos darbos.

Abi mākslinieki bija pazīstami – reiz Hoilends esot saņēmies lūgt vecākā kolēģa vērtējumu par savu veikumu, uz ko saņēmis atbildi: “Ja kādreiz pasaulē eksistēs kaut kas, ko varētu nosaukt par post-Rotko glezniecību, tad šie darbi būs pirmie, kas par tādiem nosaucami.” Par mākslas huligānu nereti dēvētais Demjens Hērsts Džonu Hoilendu raksturojis kā “neapšaubāmi nozīmīgāko britu abstrakcionistu”. Neskatoties uz vērā ņemamo vecuma starpību, abus gleznotājus vienojusi cieša draudzība, kaut gan reizēm vecākajam kolēģim esot tracinājusi Hērsta “nemitīgā vārīšanās”. Izstādes nosaukums “Uztveres durvis” ir aizgūts no izcilā angļu dzejnieka un mākslinieka Viljama Bleika dzejoļa “Debesu un elles laulība”, kura rindas, pārvēršot nesaistītā tekstā, skan: “Ja uztveres durvis tiktu attīrītas, viss cilvēkam parādītos tāds, kāds tas ir – bezgalīgs. Jo cilvēks ir noslēdzies tiktāl, ka pasauli skata vien caur šaurām plaisām savas alas sienās.”

Atgriežoties pie Marka Rotko, viņa devuma nozīmīgumu ilustrē 1969. gadā piešķirtais doktora grāds un tam pievienotais godinājuma paziņojums: “Kā viens no nedaudziem māksliniekiem, kurus var pieskaitīt pie Amerikas jaunās glezniecības skolas, jūs esat ieguvis savu vietu šīs valsts mākslā. Jūsu gleznu galvenās iezīmes ir formas vienkāršība un krāšņas krāsas. Tajās esat panācis vizuālu un garīgu diženumu, kura pamats ir visā cilvēces vēsturē vīdošais traģisma pavediens. Apbrīnojot jūsu ietekmi, kas ir izlolojusi daudzus jaunos māksliniekus visā pasaulē, Jeila Universitāte piešķir jums doktora grādu tēlotājmākslā.”

Britu mākslas vēsturnieks, kurators un rakstnieks Deivids Anfams (David Anfam) Rotko darbiem pielīdzina scenogrāfiskas īpašības, uzsverot trešās dimensijas atklāšanos tajos:

“Kad pirmoreiz uzlūkojam viņa radīto attēlu, redzei ir jāpieslīpējas tādam līmenim, kurā vērojam filmas norisi uz ekrāna vai teātra izrādi uz skatuves dēļiem. Kompozīcija, kādu mākslinieks izmanto, rada auru, kura mēdz mājot skatuves proscēnijā – ierāmējumā, kurš turpmāk kalpos par mūsu atmiņu rāmi.”

Pētnieks izmanto arī analoģiju ar ikonu kā totāli pašpietiekamu, ārpus plašas interpretācijas uzlūkojamu attēlu, kurš Rotko gadījumā “visaugstākajā mērā sasniedz pilnīgas subjektivitātes līmeni; kaut arī par jebkuru, arī reālistisku mākslas darbu varam teikt, ka tas ir totāli subjektīvs”. Iespējams, šādas līdzības saistītas ar Marka Rotko aizraušanos ar Renesanses laika glezniecību. Viens no viņa pašiem mīļākajiem gleznotājiem bijis Rembrants, kura darbus Rotko sava mūža nogalē devies skatīties uz Metropolitēna mākslas muzeju vai ik dienas.

Turpretim mākslinieka dēls Kristofers Rotko (Christopher Rothko) tēva gleznās uzsver tieši to iekšējā ierāmējuma neesamību: “Toņu pretstatījumi, krāsas biezais lietojums un neierāmētā, visu pārvaldošā kompozīcija bieži vien itin kā tiecas apgūt vēl plašāku telpu, kas ir tālāk, aiz audekla robežām. Un visi šie elementi kopā man kā skatītājam rada sajūtu, ka man nupat ir paziņots kaut kas būtisks, kaut kas tāds, ko autors nav spējis noglabāt sevī, bet ar ko viņam ir jādalās ar jebkuru, kurš to vēlētos ieraudzīt. Jādalās ar visu pasauli.”

Itāļu režisors Mikelandželo Antonioni bijis liels gleznotāja cienītājs, un kādā no sarunām viņš atzinis: “Es filmēju ‘neko’, bet jūs to gleznojat.” Un tomēr, šis tukšums ir tikai šķietams, jo sniedz nerimtīgu, pulsējošu pieteikumu tam, ka tas tūlīt tiks ar kaut ko piepildīts. Ja ne ar atbildi uz kādu eksistenciālu, vispārēji būtisku jautājumu, tad, gluži pretēji – šāda jautājuma tapšanu no jauna.