Šodienas redaktors:
Krista Garanča

Mākslinieks Kristaps Ancāns: "Latviešiem ļoti patīk klusums. Un tas ir bīstami" (2)

Foto: Jānis Škapars, TVNET

Mākslinieka Kristapa Ancāna papildinātās realitātes projekts “Polārā varavīksne” (#polarrainbow) savu pirmizrādi piedzīvoja pagājušā gada 1. jūnijā Taimskvēra laukuma publiskās mākslas notikumu sērijas ietvaros par godu Praida mēnesim, kurš tobrīd norisinājās Ņujorkā. Papildinātās realitātes lietotne, kas izstrādāta sadarbībā ar datu vizualizācijas studiju “Platvorm”, projicē varavīksni, kas noteiktās vietās savieno Ziemeļpolu un Dienvidpolu. Šī vizuālā pieredze mēģina raisīt refleksijas par atmiņu un iztēli, atklājot diskusiju par digitālo rīko lomu mūsu ikdienā un dažām sabiedrībām vai to grupām bieži vien neērtu tēmu aktualizēšanu.

Vērot dubulto varavīksni iespējams no Ziemeļpola līdz Dienvidpolam 21. austrumu puslodes meridiāna garumā, sākot no Norvēģijas un beidzot ar Dienvidāfriku. Tas iespējams, izmantojot aplikāciju “Polar Rainbow”, kura bez maksas instalējama gan Android, gan Apple viedierīcēs. Būtiska projekta sastāvdaļa ir sadarbošanās ar starptautiskām cilvēktiesību organizācijām, mākslas iestādēm un dažādām grupām, kas iestājas par LGBTQIA+ tiesībām, lai reklamētu lietotni kopienās, kas ģeogrāfiski atrodas gar meridiāna līniju, kurā digitālā varavīksne ir ieraugāma.

Papildus tam, Cēsu Mākslas festivālā 15. jūlijā tiks atklāta Žanetes Skarules kūrētā izstāde "Tagadnes Artefakti", kuras centrā ir mākslinieku dialogs ar postpadomju telpu, tās vēsturi un apcerēm par iedomātu nākotni, vienlaicīgi apzinoties mūsu vietu laika un pasaules teritoriālajā kontekstā.

Izstādes kodolu veido Kristapa un mākslinieces Oļas Vasiļjevas interpretācijas par minēto tēmu, viņu darbi aptvers ekspozīcijas pirmo un otro stāvu. Apzīmējumu “vietējie" paplašinot reģionālā līmenī, ekspozīcijā tiks iepludināti mākslinieku Augusta Serapina (Augustas Serapinas) un Venēcijas biennāles "Zelta lauvas" laureātes Linas Lapelītes (Lina Lapelyte) darbi, izceļot latviešu un lietuviešu dalīto vēsturi un arī atšķirības, no jauna veidojot dialogu ar sev līdzīgo, bet vienlaicīgi citādo.

Foto: Kristaps Ancāns

Šobrīd Vīnes galerijā “Weisshaus” skatāma tava un britu mākslinieku Marka Danhila (Mark Dunhill) un Tamiko O’Braienas (Tamiko O’Braien) izstāde “Reverse Homesickness” (attēlā). Tajā redzami telpiski objekti ar harmonisku, fragmentējošu izkārtojumu, un pēc tavā Instagram profilā redzamajiem attēliem piefiksēju, ka daudzviet iezīmējas arkas forma, gluži kā varavīksnē. Vai robustums un materialitātes konkrētība šobrīd veido tavas izteiksmes pamatinterese?

Kad es domāju par izstādi Vīnē un ko es gribētu tur izstādīt, es paskatījos atpakaļ uz savu praksi aptuveni 10 gadu šķērsgriezumā. Pamanīju, cik ļoti tā arkas forma daudz parādās – sākot no kinētiskiem darbiem, publiskie mākslas darbi “DOMO” galerijā Londonā, un beidzot ar “Polāro varavīksni”, kas iet apkārt Zemeslodei un arī ir arka. Sāku skatīties, kāpēc man tik ļoti patīk tā forma, no kurienes varētu būt tās ietekmes. Fizikā ir deformācijas punkti – ja nemaldos, a – b – c – d. Ja tu salieksi metāla stieni no ‘a’ līdz ‘b’, materiālam vajadzētu atgriezties atpakaļ stāvoklī, kurā viņš bija. Tā ir pirmā posma deformācija. Ja tu saliec no ‘b’ līdz ‘c’, viņš vairāk neiztaisnosies un paliks konkrētajā formā. Savukārt, ja liektu no ‘c’ uz ‘d’, tu veido deformāciju, bet viņa ir neatgriezeniska un nav apstādināma. Tas nozīmē, ka stienis nevis salieksies, bet pārlūzīs.

Nepalaid garām!

Uz augšu