Iedomāsimies, ka klusiņām tuvojamies Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam (LEBM) un ieklausāmies – jā, sarga būdiņā kāds saldi krāc... Sargu nedrīkst pamodināt, citādi vēl ņems tauri un tad vairs neapklusināsi. Neesam taču lūgti viesi šai brīnumu naktī, un tāpēc klusi, klusi uz pirkstu galiņiem lavāmies iekšā. Nakts no Jāņiem uz Pēteriem ir ar īpašu burvību apgarota. Naktis vēl ir pietiekami gaišas pastaigai, tikai koku tumšās ēnas rada spokainu noskaņu.

Tikai neatstāj sajūta, ka mēs neesam vieni. Kaut skaidri redzam, ka neviens neseko, liekas, ka gar izstāžu zāles ēkas pakšiem kāds grabinās. Nu nav labi, sargs guļ, bet varbūt tur noris nesankcionēta ielaušanās? Ķeru, tveru aifonu un zvanu muzeja direktorei Zandai Ķergalvei, jo izbīlis ir ne pa jokam – kaut kas dīvains notiek viņas pārvaldītajā muzejā!

“Halo, Zanda! Vai esi muzejā?”

Samiegojusies Zanda cenšas būt pieklājīga: “Nē, protams! Es taču mājās pie vīra sāniem sildos. Vai kas noticis?”

“Mēs bez ļauniem nodomiem netīšām ielīdām muzejā, bet liekas, ka izstāžu zālē kaut kādi trokšņi,” ziņoju satrauktā balsī.

Izteiksmīga pauze.

“Paklau,” Zanda saka nomierinošā tonī, “tu noteikti esi redzējis filmu “Nakts muzejā”. Tad zini,

naktī arī LEBM atdzīvojas visi etnogrāfiskie muzeja eksponāti. Sākumā viņi stāsta viens otram savus stāstus. Kas viņus darinājis un lietojis? No ilgās runāšanās viņi noreibst un sāk dejot tā, ka rīb vien. Pie tam no mūzikas instrumentu nodaļas atripo vara bungas, atlido kokles un nav tā, ka tikai pašiem jāstabulē, – skan koši un diezgan skaļi.

Visticamāk, ka esi viņus iztraucējis, bet tagad jau visi atkal salekuši atpakaļ plauktos un valda klusums,” Zanda noliek klausuli.

Nē, nevar būt. Eju tuvāk izstāžu zālei. Skaidri dzirdams, ka kāds iekšā runā, skan soļi, te ieskanas kokles. Sadūšojos, salieku pirkstus krustā, lai mani buri nenobur un skauģi nenoskauž, pat piesitu trīs reizes pie koka, tā teikt, dubults neplīst un paskatos pa logu. Un, kā jūs domājat, ko es redzu?

Zilā gaismā gaisā lido sena kokle, teikšu – nedabisku izmēru kokle. Daudz garāka par mani. Koklētāju neredz, bet skaidri dzirdamas kokles skaņas. Tās ir dobjas, skanīgas un ievibrē visu ēku. Arī, kad pieskaros loga stiklam, jūtos skaņu pārņemts kā VEF Kultūras pils diskotēkā 70. gados, kad to vadīja Miervaldis Mozers.

Te atskan pērkondimdoša balss: “Stāt! Kas jūs tādi? Ko meklējat?”

Kamēr lūrējām pa logu, no sānu durvīm ir pienācis kāds vīrs un dusmīgi mūs uzrunā. Melojam, ka muzejā esam nomaldījušies tūristi no Aknīstes un meklējam izeju, jo ir taču nakts un te diezgan bailīgi. Taujāju, vai nav pats Pērkontēvs, kas naktī uz Pēterdienu dimdina.

Vīrs iesmejas un pielaidīgākā tonī saka. “Nē, neesmu es Pērkontēvs, bet Pēteris gan, un mēs te beidzam iekārtot izstādi. Lai nebūtu kā zagļiem jāložņā ap māju, parādīšu, kas te notiek. Starp citu, kokļu izstādi “Dvēseles stīgas” atklāsim manā vārda dienā tieši pulksten 14:00.”

Tā sieviete ar brillītēm pie datora ir scenogrāfe Līga Zepa – viņa veidojusi skatuves iekārtojumus un kostīmus aktieriem vismaz 20 izrādēm. Viņas atbildībā ir izstādes vizuālais ietērps. Abas ar LEBM Izglītības un informācijas nodaļas vadītāju Rozīti Katrīnu Spīču izveidojušas izstādes konceptu, muzeja vadība atbalstīja, tad vēl piepulcēts Valsts kultūrkapitāla fonda finansējums, un nu jau izstāde teju teju pabeigta.

Otra sieviete ar telefonu rokā regulē multimediju iekārtai skaņu, lai īstajā brīdī ieslēdzas projekcijas, kurās redzēsim intervijas ar jaunajiem koklētājiem. Viņa pati arī redzama ekrānā, jo ir koklētāja. Tā jau Rozīte, izstādes idejas autore! Pie tam četrkārtēja Nacionālā tautas muzikantu konkursa augstākās kategorijas ieguvēja.

Vēl te strādāja vesela komanda no vairākām muzeja nodaļām un arī brīvprātīgie palīgi. Izstāde būs apskatāma līdz gada beigām, un tajā darbosies arī muzejpedagoģijas programma!

Pēteris stāsta tālāk: “Pats es esmu atbildīgs par izstādes gaismas dizainu, tā mana specialitāte un man ļoti patīk spēlēties ar gaismu. Izstādē gaismai ir daudzveidīga funkcionalitāte. Ir gan kopējais apgaismojums, gan tāda gaisma, kas palīdz izgaismot katru kokli, tad arī izlasīt paskaidrojošos tekstus, un varbūt vissvarīgākais: ar gaismas palīdzību radīt noskaņu, lai skatītāji uztvertu pamatideju – ka kokle spēj ieskandināt mūsu dvēsles stīgas.”

Saku Pēterim paldies par lekciju un taisos jau prom, bet viņš vēl jautā: “Klau, kas tās tev par tumšām ēnām līdzās, man pat liekas, ka dzirdu tādas kā balsis, bet neredzu neviena dzīva cilvēka…”

Varbūt tie ir sen mirušo koklētāju gari – Pēteris Korāts, Jānis Poriķis, Aloizijs Jūsmiņš, Donāts Vucins, Nikolajs Heņķis un, protams, Dižkokles radītājs Eduards Krauksts. Viņi ar mums savienoti dvēseles stīgām. Par to jau tā izstāde.