Sāku meklēt, kas tā par noslēpumainu personību – Krauksts un kāds tad ir viņa vārds? Vai runa ir maz ir vienu cilvēku, jo brīžiem parādījās Johans Krauksts, tad – Eduards Krauksts, visbeidzot arī Jānis Krauksts.

Šo stāstu atcerējos, kad šodien klausījos, ko saka Valsts prezidents Egils Levits, uzrunājot Latvijas Okupācijas muzeja vadību, darbiniekus un sanākušos lūgtos viesus 30 gadu darbības atceres brīdī Mazajā Ģildē. No runas palika prātā galvenais: “Jāatbalsta īpašas pētniecības institūcijas izveide, kas muzeja paspārnē nodarbotos ar pētniecības rezultātu izplatīšanu sabiedrībā.”

Prezidents vērsa uzmanību uz to, ka naidīgu propagandas kanālu uzmācība ir ļoti liela. Kā gan lai nebūtu, ja tur ielikti miljoni un strādā vesela profesionāļu komanda. Mums pretī jāliek patiesas un zinātniski pamatotas informācijas izplatīšana par tām nelietībām, ko mūsu valstī nodarīja okupācija.

Tagad ir tādas iespējas, mēs dzīvojam brīvā valstī. Bet kā bija 20. gadsimta vidū, kad daļa tautas, kas dzīvoja Latvijā, katru dienu saskārās ar uzmācīgu krievināšanu, katru dienu cilvēki bija spiesti izlikties, ka viss ir labi, un jaunā paaudze pamazām sāka ticēt, ka tā tam jābūt.

Eduarda Krauksta dzīve rāda paraugu, kā pat okupācijas apstākļos, nepievēršot represīvo orgānu aizdomas, darīt valsts un tautas labā svētīgu darbu. Kā izvairīties no iesaukšanas gan vācu leģionā, gan sarkanajā armijā. Kā izvairīties no negribēta un neplānota ceļojuma uz Sibīriju lopu vagonā?

Pirmā epizode – laime nelaimē. Pie Inčukalna 1918. gada ziemā notiek kauja. Latviešu strēlnieku rota, kurā Eduards ir rakstvedis, nonāk vācu karaspēka gūstā pēc tam, kad izšautas visas patronas, izmestas visas granātas. Uzzinājuši, ka pret viņiem karo latvieši, pretēji starptautiskai konvencijai par kara vešanu vācu pulkvedis dod pavēli nošaut gūstekņus uz vietas... Par laimi latviešiem, ir tik auksts, ka ložmetējos ir sasalusi eļļa un tie nedarbojas.

Otrā epizode – liktenis ir pašu rokās. Sagūstītos latviešus 1918. gada 24. februārī aizved uz Tartu, kur atrodas Vācu armijas pavēlniecība. Nekas nemainās, latviešu puišus pie aizsalušās Mētraines upes (igauniski Emajegi) pa četri ved uz nošaušanu. Pienāk kārta četriniekam, kurā ir Eduards. Kamēr šāvēji pārlādē ieročus, četrinieks metas bēgt. Virsnieks gan šauj no revolvera, bet netrāpa.

Trešā epizode – jauna dzīve. Eduards jau ir jaunās Latvijas armijas virsnieks. Dienot viņš sāk pārskatīt savu dzīvi – vairāk nekā 40 streļķu tika iemesti ledainās upes āliņģos, bet ko viņš var darīt savas tautas labā? Ko būtu darījuši draugi, ja liktenis viņus būtu atstājis dzīvus?

Ceturtā epizode – jauns vārds. Nāk jauns karš. Eduards izdomā, ka izvairīties no tā var, slimojot ar izdomātu radikulītu. Sākumā tas iedarbojas, bet 1944. gada Ziemassvētki Kurzemē parāda, ka sarkanie slepkavas uzvarēs un, ja neiesauks karā, tad visdrīzāk nošaus uz vietas. Eduards kara laikā ir izveidojis latviešu frontes teātri, kurā darbojas arī topošais dramaturgs, režisors un vēlākais Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdis Pēteris Pētersons. Eduards nokārto, ka vācu komandantūra Liepājā viņam izsniedz pasi ar jaunu vārdu “Johans”.

Piektā Epizode – Korāts un čeka. Tagad jau Johans ar ģimeni apmetas Aizputē, līdzās dzīvo koklētājs Pēteris Korāts [i], abi sadraudzējas un sāk darboties Aizputes tautas namā, izveido folkloras uzvedumu “Skani, kokle!...”, ar kuru apceļo tuvākos ciemus un pilsētas. Tas notiek tiešā nozīmē zem deguna čekai, jo vietējā PSRS Valsts drošības komitejas nodaļa atrodas turpat kaimiņmājā. Par laimi, labi cilvēki pabrīdina Kraukstu un Korātu ģimenes, ka draud kratīšana un, visticamāk, čekas pagrabi Stabu ielā. Abas ģimenes maina dzīvesvietu.

Sestā epizode – Krauksta koklētāji. Johans iegūst pseidonīmu Jānis un Jūrmalā izveido koklētāju ansambli. Lai būtu ar ko spēlēt, pats darina kokles un arī dažus mūzikas rīkus ar neparastiem nosaukumiem – timba, švīka, triecis, bāgs. Bāgs ir īpaši liela kokle. Diemžēl atkal uz pēdām padomju represijas – ansamblis likvidēts. Pēdējais koncerts notiek Rīgas 1. ģimnāzijas aulā 1958. gadā. Kokles Eduards paslēpj savrupmājas bēniņos, kur tās glabājas līdz 2020. gadam.

Kā mēs to visu zinām? Pa kripatiņai, pa derīgam graudiņam Eduarda dēls Viesturs Krauksts ir savācis un paglabājis kokles un arhīva materiālus nākamībai. Jo ne jau visu mēs varam ielikt muzejā, taču katrā ģimenē ir savi stāsti par to, kā tēvi mātes, senči ir pretojušies ļaunvarām, kas kārojušas mūs pakļaut. Ne jau visi stāsti ir ar laimīgām beigām kā šis.

"Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams," rakstījis franču rakstnieks un pilots Antuāns de Sent-Ekziperī. Manā skatījumā Eduards bija tāds Mazais princis, kādu aprakstījis pazīstamais lidotājs. Tu nedrīksti kļūt pārāk pieaudzis, tev jāpaskatās ar bērna acīm, tev jāpieradina lapsa, jāpabaro jēriņš... Tikai tad tu esi Cilvēks.

1. jūlijā Mazajā Ģildē arī Rīgas Latviešu biedrības pārstāvji sveica Latvijas Okupācijas muzeja vadību un darbiniekus, kopā ar Prezidentu novēlot stāvēt stipri par Latviju, strādāt droši Latvijai ar fokusu uz jaunatni. Lai Eduarda Krauksta dzīves stāsts ir paraugs mums visiem! 

[i] Pēteris Korāts (1871-1957) bija suitu tautas muzikants – koklētājs, dūdinieks, taures un āžraga pūtējs, kokļu meistars, kā arī tautas paražu un tautasdziesmu teicējs. Savas dzīves laikā izgatavojis simtiem kokļu. Mūsdienās daudzas no tām glabājas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un Liepājas vēstures un mākslas muzejā.