Te kopējā vīterošanā izcēlās kāda skaļāka vīrieša balss. Viņš deklarēja: “Tāda dejošana, kādu tagad redzam, nekam neder. Vai tad tās ir taisnas rindas? Vai tā ir līdzināšanās? Tik nenolīdzinātus Deju svētkus nekad nebiju redzējis.” Tā vīrietis vēl būtu turpinājis, ja vien es viņu nepārtrauktu: "Vai jūs, godājamais kungs, domājat, ka neprecīza līdzināšanās taisnās rindās var kaut kā sabojāt skatītāju iespaidu par Deju svētkiem?"

Vīrietis, beidzot atradis kādu, kas viņu uzklausa, jau vērsās tieši pie manis: “Ko jūs vispār saprotat no Deju svētkiem? Disciplīna! Disciplīna un vēlreiz disciplīna! Ja ir disciplīna, tad ir taisnas rindas, tad var saprast dejas rakstus, un raksti ir pati Dejas svētku būtība.”

Mēģinu nobremzēt runas plūdus un pat oponēt. Šodien bija tikai koncertuzvedums, kurā dejotāji rādīja jaunās horeogrāfijas un mēģināja sapludināt divus mākslas žanrus – skatuvisko deju un glezniecību. Vai tas kaut kā traucēja, ja arī kāda līnija nebija ļoti taisna?

Vīrietis: “Un kā vēl traucēja! Tas mani kaitina, jo šķībās līdzināšanās liecina par disciplīnas trūkumu, bet disciplīna ir visa pamatā. Disciplīna ir visas latviešu tautas izdzīvošanas atslēga!”

Vīrieša balsī skan patoss. Jautāju, vai viņš ir patriots? Tas nomierina, un balss tonis jau atgriežas normas robežās: “Jā, zini, esmu patriots. Pats esmu dejojis 1990. gada Deju svētkos un varu teikt, ka nekas labāks pēc tam nav bijis”.

Vīrietis strauji pagriežas un iet prom. Saucu nopakaļis: “Kā tevi sauc?”

Viņš: “Vai atceries filmu “Baiga vasara”? Es biju tās mārketinga direktors.”

“Vai tad tu esi Ēķis?” – tā es.

Vīrietis pakrata galvu un vēlreiz atkārto: “Disciplīna ir dzīvē galvenais. Ja tās nav dzīvē, tad nav Deju svētkos.”

Nevar noliegt, ka vīram ir taisnība par deju rakstiem. Deju uzvedumos stadionā daļa skatītāju tos no tribīņu augšējām rindām redz ļoti labi, tas par “Arēnu Rīga”. Ar dronu palīdzību TV kameras paceltas virs dejotājiem, un raksti labi katram saskatāmi televizoru un mobilo ierīču ekrānos.

Tomēr, ja būtu tikai raksti, lai cik tie skaisti un precīzi, tie taču ir tikai ornaments. Kas vēl dejā mūs, skatītājus uzrunā?

Dejas pamatā ir ritms. Tam pakļaujas dejotāju kājas, rokas, viss augums. Ritms ir mūzikā, dejas dziesmas vārdos un, protams, dejas rakstā. Ritms pastāv tikai noteikta laika nogrieznī, un to nekādi nevaram apturēt. Varam nostāties dejas pozā. Tā tas visbiežāk notiek dejas sākumā un to pabeidzot.

Vienādi novienādotas rindas, vienādā augstumā paceltas kājas, vienā virzienā pagrieztas galvas, Disciplīna, lai neviens neiedomājas izjaukt ierindu... Vai tas ir par Dejas svētkiem?