/nginx/o/2024/01/06/15817593t1he87f.png)
Dodos uz Daugavas stadionu. Pāri Deglava tiltam plūst cilvēku straume. Var pat iedomāties, kā Augusta Deglava laikā pa nu jau rakstnieka vārdā nosaukto ielu Rīgā ieplūda latgaliešu zemnieki, lai pārdotu izaudzēto un algādži, lai salīgtu darbos. Es arī ar latgalieša saknēm, nāku apskatīties, kā izskatīsies Latgale Deju svētku stadionā. Jā, starp citu – romāna “Rīga” autors savulaik pats dzīvoja savā vārdā nosauktajā ielā.
Pirms došanās uz “Mūžīgo dzinēju” paguvu baudīt Kadriļu[i] stundu Esplanādē, kur manu vērību pievērsa Rikavas kadriļa. Par šo deju man ir īpaši jaukas atmiņas – jau sākot no brīža 1981. gada janvārī, kad Rikavas etnogrāfiskā ansambļa dejojumā to ieraudzīju Viļānu kultūras namā. No tās dienas, kad rikavieši neiebilda, ka šo deju mācīšu “Dandariem” ar universitātes deju folkloras kopas dalībniekiem, Rikavas kadriļa ir puspasaules apceļojusi, bet Dziesmu un Deju svētkos nekad nav dejota. Paradokss – Deju svētkos nereti dejojam dejas-viendienītes, bet savas tautas bagātībai pat neskatāmies virsū.
