Kas iesākās 2014. gadā, kopā sanākot četriem teātriem un 54 dalībniekiem, tagad izaudzis par gadskārtēju notikumu, kam speciāli gatavojas un ko ļoti gaida vairākas teātra trupas visā pasaulē. Tā ir iespēja tikties ar domubiedriem, smelties enerģiju un idejas vienam no otra, mācīties un augt. Festivāls noris darbīgā, izglītojošā un radošā garā. Tam pamatā ir dalībnieku iestudētās un izrādītās latviešu autoru lugas, kā arī meistarklases, kuras vada teātra nozares profesionāļi no Latvijas.

Eksperti arī sniedz konstruktīvu kritiku katram amatierteātru kolektīvam, kas veicina ne tikai izaugsmi, bet arī pilnveido māksliniecisko kvalitāti. Atgriežoties mītnes zemēs, teātra trupas ir gatavas jauniem izaicinājumiem bagātināt latviešu diasporas kopienu kultūras dzīvi ar radošu un latvisku teātra mākslas piedāvājumu, tā uzturot dzīvu latviešu kultūru un kopjot savu valodu, arī atrodoties ārpus dzimtenes.

Par festivāla pirmsākumiem stāsta Bredfordas teātra “Saulespuķes” (Lielbritānija) vadītāja Gita Robalde: “Ideja radās no tā, ka, zinot, ka mums Bredfordā ir namiņš ar zāli un skatuvi, man pieteicās viens teātris – šobrīd tas ir Bērtonas teātris “Strops” – braukt ar izrādi, un man arī pieteicās Īrijas teātris, kas diemžēl vairs nepastāv. Un tad domājām, ko nu brauks atsevišķi, lai brauc visi kopā un spēlējam kopā. Viens otru varēsim apskatīt. “Strops” paņēma līdzi Birzgales amatierteātri, jo viņi, savukārt, bija uzprasījušies ciemos pie “Stropa”. Un tā jau pirmajā gadā bija pārstāvētas trīs valstis! Mums toreiz nebija ekspertu, kas vērtētu, mēs viens otru skatījām un vērtējām. Bet mums bija meistarklase nākamajā dienā pēc izrādēm, ko pasniedza Antra Jakovļeva. Tā ka var teikt, ka festivāla iezīmes jau bija.”