Šodienas redaktors:
Krista Garanča

Kailuma, intimitātes un dabas simfonija filmā "Melnās pirts māsība"

Kadrs no Annas Hints dokumentālās filmas "Melnās pirts māsība" Foto: Publicitātes foto

Rīgas Starptautiskā kinofestivāla RIGA IFF daudzveidīgajā programmā iekļauts tematiskais nosaukums "Sarežģītās sievietes", kas kino formātā piedāvā spēcīgu sieviešu raksturu izlasi, kura ne vienmēr atspoguļo gaidīto un ierasto sievišķīgo izturēšanos. Viņas nesmaidīs, neuzvedīsies “kā pienākas” un nebūs tikai tēls, kas radīts, lai attīstītu vīrieša stāstu. Viens no šīs izlases piemēriem – igauņu režisores Annas Hints pilnmetrāžas dokumentālā filma "Melnās pirts māsība" (Savvusanna sõsarad, 2023). 

Ejot melnajā pirtī (angliskais apzīmējums smoke sauna, igauniski savvusanna; tātad arī – dūmu pirtī), filmas varones dalās intīmām grēksūdzēm līdzīgos stāstos par attiecībām ar savu ķermeni un seksualitāti, bērnu laišanu pasaulē un neietekmējamo, neizpausto un pārlaicīgi skaisto. Pirts pārtop par pāris kvadrātmetru plašu svētnīcu, kurā tiek iedzīvināts drošs patvērums – tas viņas nodala no ārpasaules, vienlaikus sildot klusinātā tuvībā un kopābūšanas priekā.

Kadrs no filmas "Melnās pirts māsība"
Kadrs no filmas "Melnās pirts māsība" Foto: Publicitātes foto

Filmas režisore Anna Hints dzimusi 1982. gadā Tartu. 2000. gadā absolvējusi Vīdemaņa vidusskolu Hāpsalu, studējusi salīdzinošo literatūrzinātni un folkloristiku Tartu Universitātē, apguvusi fotomākslu Tartu Mākslas koledžā. 2013.gadā sākusi studēt Tallinas Universitātes Kino un mediju skolā, kur ieguva maģistra grādu kinorežijā. Kopš 2015. gada Anna ir Igaunijas Kinematogrāfistu savienības, Igaunijas Rakstnieku savienības un Igaunijas Audiovizuālās asociācijas biedre.

Raksta foto
Foto: Publicitātes foto

Mana saruna ar Annu par filmas vēstījumu un atstāto iespaidu uz skatītājiem notiek ar e-pasta starpniecību, viņai pārceļojot no Grieķijas uz Angliju un visbeidzot uz Skotiju. Filmas "Melnās pirts māsība" klātbūtne dažādos festivālos un industrijas pasākumos vēl arvien ir ļoti pieprasīta – kā nekā Sandensas kinofestivālā ASV tā šogad ieguva Labākās režisores balvu kategorijā "Pasaules dokumentālais kino".

Filmas komanda Sandensas festivālā
Filmas komanda Sandensas festivālā Foto: No personīgā arhīva

Kādi jūsu pagātnes notikumi pakāpeniski izveidoja jūsos nepieciešamību paust savas domas un pasaules redzējumu ar kino palīdzību?

Filmu “Melnās pirts māsība” esmu veidojusi, daudz domājot un ieklausoties savās saknēs. Manas dzimtas saknes ir Igaunijas dienvidaustrumos, kurus raksturo specifiskās Veru un Setomā apgabaliem raksturīgās tradīcijas, no kurām vispazīstamākā ir tieši melnā pirts. Šī tradīcija vēl arvien tiek aktīvi praktizēta un ir iekļauta UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā.

Melnā pirts ir vieta, kurā sievietes dzemdēja, apmazgāja mirušos un nodarbojās ar ārstniecību. Mana vecmāmiņa no Veru apkaimes man bija gluži kā mātes vietā – viņa man iemācīja daudz par priekšteču atstāto mantojumu, iemācīja dziedāt senās dziesmas un arī šo to par melnās pirts pārveidojošo spēku.

Kad man bija 11 gadu, nomira mans vectētiņš. Kopā ar vecmāmiņu, manu tanti un brāļameitu mēs dienu pirms bērēm kopīgi gājām melnajā pirtī. Tur vecmāmiņa atklāja, ka vectētiņš reiz viņu esot krāpis – sācis dzīvot kopā ar citu sievieti. Tajā brīdī viņa izlaida uz āru aizvainojumu, sāpes un dusmas. Pēc tam, kad izgājām no pirts, es sapratu, ka vecmāmiņa ar viņu ir izlīgusi. Ņemot vērā, ka nākamajā dienā viņš bija jāgulda zemes klēpī, tas bija sevišķi svarīgi.

Nepalaid garām!

Uz augšu