Oktobra sākumā Tobiass viesojās Rīgā, lai ar savu stāstu par pacietīgo virzīšanos pa karjeras kāpnēm iepazīstinātu foruma “Kultūra. Industrija. Tehnoloģija” dalībniekus. Tā kā foruma idejas autori un organizatori ir gaismu dizaina un skatuves tehnoloģiju izstrādātāji un ražotāji Kompānija NA, galvenā viesa izvēle izrādījās tikai un vienīgi likumsakarīga. To apstiprināja arī pārsteidzoši lielais jautājumu skaits, kurus pēc gaismu mākslinieka stāstījuma uzdeva klātesošie – kultūras un izklaides industrijas esošie un topošie profesionāļi.

Lai arī tehnoloģiju attīstība šķiet atvieglojusi koncertdzīves organizētāju darbu tiktāl, ka atliek tikai “piespiest pareizo podziņu” un viss notiks pats no sevis, tomēr arī šajā jomā rūpīgam un prasmīgam darbam, kuru var veikt tikai cilvēka rokas, ir neatsverama nozīme. Nenoliedzami, vizuālās kultūras izpratne mainās līdz ar paaudzēm, un kādi no smalkumiem, kurus ģenerē analoga pieeja, “jaunākām acīm” var likties ja ne garlaicīga, tad to tikpat vienkārši var arī nepamanīt.

Pēc vispasaules Covid-19 pandēmijas koncertu dzīve dažādos kontinentos ir atgriezusies ar dažādu vērienu – katrā ziņā Tobiasam Rīlanderam darba netrūkst. Viņa veikums, kuru varētu būt redzējis visplašākais skatītāju pulks (saskaitot klātienes un translāciju skatītājus kopā), ir zviedru dziedātājas Lorīnas (Loreen) dziemas “Tattoo” gaismu un gaismas objektu risinājums šīgada Eirovīzijas Starptautiskajam dziesmu konkursam. Tobiasa ieguldījums noteikti ir viens no puzles gabaliņiem, kas izveidoja priekšnesuma kopainu tik augstā līmenī, lai tas uzrunātu gan piesaistīto profesionāļu žūriju, gan skatītājus mājīgajos dīvānos ar popkorna bļodām klēpjos.

Pēdējiem minētajiem, kā atceramies, vairāk pie sirds tomēr gāja somu mūziķa Käärijä dinamiskais sacerējums “Cha Cha Cha”. Viņš arī par “nieka” pieciem miljoniem skatījumu apsteidz Lorīnas dziesmas fināla versijas 20 miljonu skatījumu rādītāju platformā YouTube.

Ar Tobiasu tikos Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zāles mākslinieku telpā, kurā viņš atvilka elpu pēc teju divu stundu ilgās tikšanās ar foruma “Kultūra. Industrija. Tehnoloģija” apmeklētājiem.

Maza zēna sapnis par rokzvaigznes karjeru ir labi zināms motīvs – dziedāšana ar fēnu kā mikrofonu un slotaskāta kā ģitāras spēlēšana spoguļa priekšā un tā tālāk. Bet diezin vai jūs bērnībā sapņojāt, ka varētu būt viens no pasaulē populārākajiem… gaismu dizaneriem?

Es sāku savu karjeru 18 gadu vecumā, pēc mūzikas vidusskolas absolvēšanas. Mans instruments bija klasiskā trompete, un jāatzīst, ka tajā periodā biju jau paguvis ļoti nogurt no mūzikas. Pārcēlos uz Stokholmu, kur sāku piestrādāt un ik dienas apgrozīties ļoti populārā rokklubā Café 44, kura ekvivalents varētu būt CBJB [i] Ņujorkā.

Tajā darbojās ļoti kreisi orientēta alternatīvā roka skatuve. Sadraudzējos ar kluba skaņu inženieri, sāku apgūt pirmo gaismošanas pulti Zero 88 Frog 2 un pilnīgi iemīlējos tajā. Tas bija pagrieziena punkts manā domāšanā – es sāku prātot, kādas patiesībā var būt gaismu iespējas uz skatuves.