Šodienas redaktors:
Krista Garanča

No Stokholmas rokkafejnīcas līdz “The 1975” un Beyoncé. Radošā dizanera Tobiasa Rīlandera ceļš šovbiznesā

Foto: Publicitātes foto

Viens no pasaulē pazīstamākajiem un oriģinālākajiem gaismu un skatuves dizaineriem, zviedru speciālists Tobiass Rīlanders (Tobias Rylander) savā vairāk kā 20 gadu pieredzē ir apkopojis ievērojamu pieredzi šovbiznesā. Viņa uzstādītās un kontrolētās gaismas ir veidojušas skatuves tēlu tādām grupām un solomūziķiem kā “The 1975”, “Phoenix”, “The xx”, “Fever Ray”, Lykke Li, FKA Twigs, “London Grammar”, Drake un citiem. Šogad viņa pārziņā bija arī gaismu dizains Bejonses (Beyoncé) pasaules tūres atsevišķām pieturām un viņas uznācienam Grammy balvu pasniegšanas ceremonijā.

Oktobra sākumā Tobiass viesojās Rīgā, lai ar savu stāstu par pacietīgo virzīšanos pa karjeras kāpnēm iepazīstinātu foruma “Kultūra. Industrija. Tehnoloģija” dalībniekus. Tā kā foruma idejas autori un organizatori ir gaismu dizaina un skatuves tehnoloģiju izstrādātāji un ražotāji Kompānija NA, galvenā viesa izvēle izrādījās tikai un vienīgi likumsakarīga. To apstiprināja arī pārsteidzoši lielais jautājumu skaits, kurus pēc gaismu mākslinieka stāstījuma uzdeva klātesošie – kultūras un izklaides industrijas esošie un topošie profesionāļi.

Lai arī tehnoloģiju attīstība šķiet atvieglojusi koncertdzīves organizētāju darbu tiktāl, ka atliek tikai “piespiest pareizo podziņu” un viss notiks pats no sevis, tomēr arī šajā jomā rūpīgam un prasmīgam darbam, kuru var veikt tikai cilvēka rokas, ir neatsverama nozīme. Nenoliedzami, vizuālās kultūras izpratne mainās līdz ar paaudzēm, un kādi no smalkumiem, kurus ģenerē analoga pieeja, “jaunākām acīm” var likties ja ne garlaicīga, tad to tikpat vienkārši var arī nepamanīt.

Pēc vispasaules Covid-19 pandēmijas koncertu dzīve dažādos kontinentos ir atgriezusies ar dažādu vērienu – katrā ziņā Tobiasam Rīlanderam darba netrūkst. Viņa veikums, kuru varētu būt redzējis visplašākais skatītāju pulks (saskaitot klātienes un translāciju skatītājus kopā), ir zviedru dziedātājas Lorīnas (Loreen) dziemas “Tattoo” gaismu un gaismas objektu risinājums šīgada Eirovīzijas Starptautiskajam dziesmu konkursam. Tobiasa ieguldījums noteikti ir viens no puzles gabaliņiem, kas izveidoja priekšnesuma kopainu tik augstā līmenī, lai tas uzrunātu gan piesaistīto profesionāļu žūriju, gan skatītājus mājīgajos dīvānos ar popkorna bļodām klēpjos.

Epizode no Lorīnas uzstāšanās Eirovīzijas dziesmu konkursā Liverpūlē šīgada pavasarī
Epizode no Lorīnas uzstāšanās Eirovīzijas dziesmu konkursā Liverpūlē šīgada pavasarī Foto: Scanpix/AP

Pēdējiem minētajiem, kā atceramies, vairāk pie sirds tomēr gāja somu mūziķa Käärijä dinamiskais sacerējums “Cha Cha Cha”. Viņš arī par “nieka” pieciem miljoniem skatījumu apsteidz Lorīnas dziesmas fināla versijas 20 miljonu skatījumu rādītāju platformā YouTube.

Ar Tobiasu tikos Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zāles mākslinieku telpā, kurā viņš atvilka elpu pēc teju divu stundu ilgās tikšanās ar foruma “Kultūra. Industrija. Tehnoloģija” apmeklētājiem.

Tobiass Rīlanders
Tobiass Rīlanders Foto: Toms Treibergs/TVNET

Maza zēna sapnis par rokzvaigznes karjeru ir labi zināms motīvs – dziedāšana ar fēnu kā mikrofonu un slotaskāta kā ģitāras spēlēšana spoguļa priekšā un tā tālāk. Bet diezin vai jūs bērnībā sapņojāt, ka varētu būt viens no pasaulē populārākajiem… gaismu dizaneriem?

Es sāku savu karjeru 18 gadu vecumā, pēc mūzikas vidusskolas absolvēšanas. Mans instruments bija klasiskā trompete, un jāatzīst, ka tajā periodā biju jau paguvis ļoti nogurt no mūzikas. Pārcēlos uz Stokholmu, kur sāku piestrādāt un ik dienas apgrozīties ļoti populārā rokklubā Café 44, kura ekvivalents varētu būt CBJB [i] Ņujorkā.

Rokklubs Kafé 44 Stokholmā
Rokklubs Kafé 44 Stokholmā Foto: Trausti Evans/www.stockholmsfria.se

Tajā darbojās ļoti kreisi orientēta alternatīvā roka skatuve. Sadraudzējos ar kluba skaņu inženieri, sāku apgūt pirmo gaismošanas pulti Zero 88 Frog 2 un pilnīgi iemīlējos tajā. Tas bija pagrieziena punkts manā domāšanā – es sāku prātot, kādas patiesībā var būt gaismu iespējas uz skatuves.

Rokklubs CBJB Ņujorkā, Īstvilidžā, savas darbības noslēguma periodā
Rokklubs CBJB Ņujorkā, Īstvilidžā, savas darbības noslēguma periodā Foto: Shutterstock

Kafé 44 īpašnieki man deva pilnīgu izpausmes brīvību, protams, ar skaļi nepateiktu noteikumu, ka šāda brīvība ir iespējama tikmēr, kamēr par to nekas nav jāmaksā. Īpaši mani aizrāva baltā toņa variācijas, kuras dēvē par cold light. Mana izpēte mani aizveda līdz kompānijai Spectra, kura gan vairs nepastāv, bet savulaik bija lielākā gaismu tehnikas izīrētāja Zviedrijā un varbūt pat visā Skandināvijā. Mani nevarēja dabūt prom no šī uzņēmuma noliktavas – es varēju tur stundām uzdot dažādus jautājumus par gaismu tipiem un specifikācijām. Lūdzu, lai man izskaidro DMX [ii] pults darbības principus un ko no tās iespējams panākt. Beigu beigās man Spectra piedāvāja prakses vietu. Tā nu sākās mans darbs, kura laikā es pārtinu tūkstošiem kabeļu kilometru un nospodrināju tikpat daudzas S4 prožektoru lēcas tiktāl, ka man sāka asiņot pirksti.

Nepalaid garām!

Uz augšu