Vēstuli man atsūtīja slavenās dančukrātuves projektu autors, danču un folkloras notikumu kalendāra uzturētājs Sandis Zučiks. Viņa uzturētā kalendāra mērķis ir palīdzēt tautas dejas un tradicionālās kultūras draugiem savlaicīgi atrast sev interesējošus tautas dejas vakarus, festivālus un folkloras koncertus.

Sandis sūdzējās, ka esot vesela rinda notikumu, kurus vajadzētu likt kalendārā, jo nosaukumos minēti tādi atslēgas vārdi kā "danči" un "folklora". Tikai vai tiešām tur būs tas, kas rakstīts afišā, par to ir bažas! Kāds var būt "starptautisks folkloras festivāls", ja tajā nepiedalās neviena citzemju folkloras kopa, bet Latviju pārstāvot tikai viena? Kā saprast sarīkojuma nosaukumu "Pavasara danči – tautas deju festivāls", ja nekur nav informācijas, ka tur dejos tautas dejas?

Ļoti labi saprotu Sanda satraukumu. Ja uz afišas rakstīts, ka šovakar klubā paredzēti danči, tad, atverot durvis, es sagaidu, ka tur notiks danči, nevis balets. Es būtu nelaimīgs, ja Lieldienās ķaulējoties [i] izrādītos, ka man iesmērēta kaut sīpolu mizās krāsota, bet nevārīta ola.

Kā tagad sauc tautas dejas vakarus?

Visbiežāk lietotais vārds ir “danči”. Tā sauc gan dejas vakaru, gan tā saturu. Tam nereti pievieno vēl kādu vārdu, kas paskaidro, kuras tautas dejas apmeklētājiem būs iespēja mācīties un dejot.

Piemēram, nosaukumi "Suitiņdanči", "Gadskārtu danči", "Latvju danči" diezgan skaidri norāda deju vakara saturu. Nezinātājam nedaudz grūtāk saprast, ko nozīmē "3x3 danči", "Zelta danči", "Alas danči", bet zinātājs sapratīs, ka “3x3” danči ir saistīti ar mūziķes Ilgas Reiznieces vārdu, “Zelta danči” notiek Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē, bet “Alas danči” Vecrīgas krogā-pagrabiņā “Ala”.

Jau grūtāk atšifrēt, ko dejos "Večerinkā", jo nezinātājam būs jāpaskaidro, ka tur nedejos krievu dejas. Pavisam miglaini saputrots var likties nosaukums "Folkloras danči", jo danči jau ir folklora.

Dažreiz līdzās nosaukumam ar mazākiem burtiem ir atrodams paskaidrojums, kādas dejas sagaidāmas. Piemēram, Rīgas danču kluba danču vakaros dejo arī kaimiņtautu dejas, kā arī 20. gadsimta sākuma balles dejas. Tas ir atbilstoši norādīts afišā, un tā ir pareiza attieksme pret apmeklētājiem.

Latgalieši nav vienisprātis par večerinku

Skaidrību var rast arī tad, ja aiziet uz šiem dančiem un noskaidro, kāpēc, piemēram, folkloras kopa "Grodi" savu danču vakaru nosaukuši par "Večerinku". Kā man teica kopas vadītāja Aīda Rancāne, nosaukums ir saistīts ar viņas tēva, slavenā tautas muzikanta Andreja Rancāna stāstīto par īpašiem danču vakariem, kas bija bagātināti ar rotaļām, nereti arī saimnieku ēdienu un dzērienu baudīšanu, apdziedāšanos un citām norisēm un kurus sauca par "večerinkām".

Kad jautāju, vai tiešām šajā "Grodu" puišu un meitu danču vakarā gāja rotaļās, atbilde bija apstiprinoša. Jā, tiešām gājuši "As beju mameņai vīna poša meiteņa" un arī kāzu apdziedāšanās arī esot bijusi, tikai bez līgavas un līgavaiņa. Pat bijis pašdarināts caurspīdīgs šķidrums, kas man pa gabalu izskatījās pēc bērzu sulas. Piekrišana šādai sarīkojuma formai esot bijuši ļoti laba, un nodoms tagad to atkārtot - varbūt maija beigās.

Andris Slišāns no Upītes, jautāts par to, kāpēc viņš savu rīkoto danču vakaru nesauc par večerinku, atbild: „Tā laikam tagad tāda mode uzgājusi: ja Latgalē, tad jābūt nosaukumam “večerinka”. Taču – gan agrāk, gan tagad sauc arī vienkārši "danču vokors", un visiem viss skaidrs!"

Kad jautāju, vai būs tikai danči, vai arī rotaļas, tad Andris pastāsta, ka nevar jau bez apstājas dancot trīs stundas. Vienmēr vajag kaut ko tādu, kas atsvaidzina interesi. Piemēram, upītieši ir iecienījuši "Tupus polku", ko Andra tēvs Antons Slišāns 70. gados pierakstījis.

Vēl ir tāda rotaļa kā „Lidu, lidu vanadzeņi“, kas daudzos festivālos izsaucot lielu jautrību. Te jāpiebilst, ka jūlija vidū Upītē būs kārtējais starptautiskais folkloras festivāls "Ļipa kust!". Tur tad būšot danči katru vakaru un varbūt pat visu nakti.

Vienkārši: “deja”.

Tagad pavisam piemirsti ir 20. gadsimta pirmajā pusē plaši lietoti nosaukumi dažādiem sadzīves sarīkojumiem, kuru centrā bija deja. Vasarās nereti tos sauca par zaļumballēm vai vienkārši par “zaļumiem”. Spēlēja ragu orķestris vai vismaz kapela, kur pūtēju instrumentiem bija svarīga loma.

Ziemā, rudenī un pavasarī zaļumballes saprotamu iemeslu dēļ nerīkoja. Zaļumballēs dejoja modīgas balles dejas – tautas dejas samērā reti.

Slavenās Jēkaba Stumbra deju grupas rīkotie tautas dejas vakari Rīgā, Daugavmalā drīzāk bijis izņēmums. Tautas dejas gan dejoja dažādu biedrību izrīkojumos. Cita aina bija laukos. Viensētās danču vakari notika gandrīz vai katru nedēļu un parasti bija viens muzikants, ar to pietika, jo goda istabas lielākoties mēdza būt pietiekami skanīgas. Ja laika apstākļi atļauj un siena šķūnis vēl nav piepildīts, tad taču var dejot arī tur!...

Tomēr stāsts ir par nosaukumu, kāds tika lietots, kad dejošana notika publiskās vietās. Te varam aplūkot Eduarda (Jāņa) Krauksta 1946. gadā rīkotā sarīkojuma afišu, no kuras redzams gan nosaukums "DEJA", gan paskaidrojums, ka par mūziku atbildīgs slavenais Kurzemes koklētājs Pēteris Korāts [ii].

Vai tautas dejai un skatuves dejai jātuvinās? TDA “Zelta Sietiņš” rāda priekšzīmi

Tas nav jāsaprot tā, ka skatuviskās dejas ansambļiem jākļūst folkloriskākiem un folkloras kopām jāskatuviskojas. Katrs žanrs tīri veiksmīgi darbojas savā dārziņā. Runa ir par to, ka daudzi skatuviskās dejas kopienas ansambļi savam nosaukumam priekšā raksta “TDA”. Tas nozīmē "tautas dejas ansamblis", bet neapzīmē žanru. To var uzskatīt par goda nosaukumu, var teikt, sava laika kvalitātes zīmi, kas saistīta ar zināmu nosacījumu izpildīšanu.

Vai mēs varam sagaidīt, ka TDA dejos tautas dejas? Domāju, ka tādi procesi notiek un līdzšinējā pieredze ir veiksmīga. Piemēram, jauniešu deju kopa "Dārdari" veiksmīgi integrē koncertus ar dančiem.

Cits piemērs – TDA "Zelta Sietiņš" jubilejas koncerta pirmā daļa VEF Kultūras pilī noritēja kā danču stunda turpat vestibilā.

Nākamais "Zelta Sietiņa" koncerts kopā ar citiem ansambļiem marta beigās atkal būs veltīts tautas dejai jeb dančiem – tikai šoreiz pēc koncerta. Spēlēs un deju ierādīs "Dārdaru" muzikanti un dančmeistari.

Nekādi nebūtu iebilstams, ja gandrīz katrs TDA, JDK (jauniešu deju kolektīva), VPDK (vidējās paaudzes deju kolektīva) un vienkārši DK koncerts sāktos vai beigtos ar dančiem vismaz vestibilā, īpaši aprīkotā deju zālē vai tamlīdzīgi.

Nav jau "Zelta Sietiņš" un "Dārdari" vienīgie. Te jāpiemin arī DK "Pēda" 35. jubilejas koncerts Aizkrauklē februāra vidū. Tipisks skatuviskās dejas koncerts uz pilsētas Kultūras centra skatuves. Pēckoncerta aktivitātes ar galdiņiem un uzkožamajiem bija īpašas ar to, ka spēlēja tautas muzikanti un dejotāji.

Svinētāji sākumā nedaudz pabrīnījās, taču drīz vien ar prieku metās danču virpulī. Te jāatzīmē, ka bez plaukstiņpolkām, cūkdriķiem un mugurdančiem atbraukušajiem "Rīgas Danču" muzikantiem tika lūgts spēlēt arī tādas populāras dziesmas, kuras pēdējos gados veiksmīgi horeografētas.

Līdz ar to varēja dokumentēt faktu, ka vismaz trīs jaunrades dejas sāk dzīvot sadzīvē jeb, kā saka, – folklorizējas.

Biju klāt, un tas man bija patīkams pārsteigums, kā dejotāji izmanto skatuves jaundeju soļus un satvērienus jaunu tautas deju veidošanai improvizējot un variējot. Tieši tā, kā savulaik veidojās mūsu bagātais horeogrāfiskās folkloras pūrs.

[i] Ķaulēties (apvidvārds) – dauzīties, klaudzināties.

[ii] Pēteris Korāts (1871-1957) – suitu tautas muzikants, koklētājs, dūdinieks, taures un āžraga pūtējs, kokļu meistars, kā arī tautas paražu un tautasdziesmu teicējs. Savas dzīves laikā izgatavojis simtiem kokļu. Mūsdienās daudzas no tām glabājas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un Liepājas vēstures un mākslas muzejā.