Ko vari mums pastāstīt par dokumentālās filmas nosaukumu “Dieva meita”?

Patiesībā nosaukums ir ironisks, jo es tā nejūtos. Man šķita laba ideja spēlēties ar šiem vārdiem, jo cilvēki manu tēti dēvēja par dievu, lai gan manam tēvam ar šo vārdu nebija nekāda sakara. Es cenšos parādīt, ka man viņš bija tētis.

Atskatīties pagātnē noteikti bija grūti…

Jā, atminēties pagātni bija iespaidīgi un skaisti. Es jūtu, ka viņš tajā bija ļoti klātesošs. Es zināju, ka procesa laikā sastapsimies ar cilvēkiem, kuri viņam bija ļoti tuvi, kurus ar tēti vieno ļoti personīgi stāsti. Atklāti sakot, es par to runāju ar dokumentālās filmas režisori Lorēnu Munosu (Lorena Muñoz) un stāstīju viņai, ka nevēlos raudāt filmas tapšanas laikā, un viņa man atbildēja, lai neuztraucos un uzticos viņai, ka viņa zina, ko vēlamies pastāstīt. Jāatzīst, ka rezultāts bija tā vērts.

Ko jaunu atklāji par savu tēvu dokumentālās filmas laikā?

Lai gan daudz ko jau zināju, bija ļoti jauki satikt visus cilvēkus, kuri ir redzami dokumentālajā filmā un kuri ar mīlestību pastāstīja par laiku, ko pavadījuši ar manu tēti: Giljermo Kopola (Guillermo Coppola), Serhio Goikočea (Sergio Goycochea), Karloss Tēvezs (Carlos Tévez), Lalo Maradona (Lalo Maradona), Horhe Buručaga (Jorge Burruchaga) un Fernando Signorīni (Fernando Signorini).

Kas ir labākais un sliktākais, dzīvojot ar titulu “Dieva meita”?

Vislabākais ir tas, ka man vēl tagad uz ielas pienāk klāt cilvēki un stāsta, ko viņi piedzīvojuši kopā ar manu tēvu. Tas mani ļoti aizkustina. Sliktākais ir tas, ka viņš deva citiem ļoti lielu piekļuvi savai dzīvei un tāpēc ikvienam tika dota iespēja izteikt savu viedokli par viņa privāto dzīvi. Es cenšos būt piesardzīga un nepieļaut viņa kļūdu.

Kas bija grūtākais dokumentālās filmas tapšanas procesā?

Vislielākās grūtības sagādāja materiālu apkopošana. To bija tik daudz! Loģiski, ka mums bija patiešām jāizvērtē, kas tiks iekļauts filmā. Tas bija vislielākais izaicinājums. Par laimi, mums ir labākie video montāžas speciālisti, un darbs tika paveikts nevainojami.

Kādas ir tavas atmiņas par dzīvi Eiropā?

Trīs gados piedzīvoju skaistu un intensīvu pieredzi Itālijā. Atceros, ka ikreiz, kad mēs kaut kur izgājām, bija ļaužu drūzma, un, lai gan viņi centās sniegt mīlestību, mēs pūļu dēļ nevarējām daudz uzturēties ārpus mājas. Itālijā es iemācījos runāt itāļu valodā, tāpēc tagad ceļojumi uz Itāliju mani priecē. Tiklīdz ierodos Neapolē, mani uzņem ar tādu pašu mīlestību kā manu tēti. Man ir ļoti skaistas atmiņas arī par laiku Seviļā, kur cilvēki pret mani un manu ģimeni izturējās ar cieņu.

Kā tavu tēvu uztver pasaule?

Esmu pārsteigta par to, kā tēva tēls tiek parādīts. Sociālajos tīklos fani man sūta līdz šim neredzētas bildes un video. Man tas ļoti patīk! Bērnībā neapzinājos to, cik ļoti lielu ietekmi viņš ir atstājis uz citiem, jo man viņš vienmēr ir bijis tētis. Redzot cilvēku reakciju, viņu tetovējumus, to, kā viņi raud, runājot par manu tēti, kļūstu emocionāla. Es ceru, ka cilvēki visā pasaulē viņu vienmēr atcerēsies.

Ja tev būtu kāds jāsalīdzina ar viņu, kuru tu uzskatītu par viņam līdzvērtīgu – Lionelu Mesi, Krištianu Ronaldu vai kādu citu?

Es domāju, ka katrs cilvēks ir unikāls. Es zinu, ka viņš tiek daudz salīdzināts ar Mesi, jo abi ir argentīnieši. Uzskatu, ka mums viņi ir jānovērtē un jābūt pateicīgiem, ka abi nāk no mūsu zemes.

Mans tētis vienmēr pacilāti runāja gan par Mesi, gan par Ronaldu. Viņš vienmēr slavēja savus līdzgaitniekus, un tas man ļauj labāk izprast, kāds cilvēks viņš bija spēles laukumā un ārpus tā. Es ar viņu ļoti lepojos.

Dokumentālā filma “Dieva meita: Dalma Maradona” pieejama straumēšanas platformā “discovery+”.