Festivāla iezīme ir dalībnieku referāti. No Latvijas tādi bija divi. Rozīte Katrīna Ponne stāstīja par koklēm, īpaši uzsverot unikālo atradumu – Dižkokli, kas tagad atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja fondos. Rozīte aicināja lietuviešus meklēt savu dižkokli, jo negaidīti atklājumi iespējami arī 21. gadsimtā. Rozīte raksturoja arī Latvijas koklētāju kopienas aktivitātes un nepieciešamību iekļaut koklēšanas tradīciju nemateriālās kultūras elementu sarakstā.

Malvīnes Mantinieces referāts bija par mūsu valstī spēlētām koncertkoklēm, kas ir taisītas Lietuvā. Tas bija pārsteigums lietuviešu kankļu interesentiem, jo tieši tādus instrumentus, kas tik ļoti izplatīti Latvijā, kaimiņvalstī sen negatavo. Lietuvieši izdevuši apjomīgu savu kankļu katalogu, bet šie instrumenti, ko latviešu koklētāju ansambļos iesaukuši par "leitenēm", tur nav pieminēti.

Vairāki lietuviešu referātu autori iedziļinājās koklēšanas tradīcijas niansēs un aktualizēja lietuviešu kankļu daudzveidību. Somijas karēliete Jenni Venelainena (Jenni Venäläinen) prezentēja ideju par kokles nozīmi mūsdienu dejas mūzikā, atsaucoties uz faktu, ka koklei jeb somiski – kantelei visos laikos bijusi nozīme danču vakaros.

Festivāla koncertos bija daudz interesantu pārsteigumu. Lietuvieši spēlēja gan pa vienam, gan ansambļos. Ar solo priekšnesumu uzstājās arī pati festivāla direktore – Laura Lukenskiene. Laura spēlēja kankles, kuras izgatavotas 1936. gadā ar ierakstītu vēstījumu, ka Viļņa bija un būs Lietuvas galvaspilsēta. Turklāt neliels priekšnesums bija ar no akmens gatavotām kanklēm. Jenni Vēnelainena demonstrēja dažādas spēles tehnikas un īpaši uzsvēra savu karēļu izcelsmi – izrādās, ka viņas ģimene rada patvērumu Somijā, kad Karēliju okupēja PSRS.

Latviešu koklētāju priekšnesums, kur centrālā vieta bija Dižkoklei, izsauca, iespējams, vislielākās ovācijas. Skatītāji labprāt dziedāja līdzi vairākas dziesmas pat tad, ja nemācēja latviski.

Festivāla noslēgumā notika pārrunas par Baltijas koklētāju simpozija norisi nākamgad Latvijā. Izskanēja doma, ka rīkošanu varētu uzņemties Rīgas Latviešu biedrība kopā ar Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju.