Nāve kopš dzīvības pirmsākumiem ir nenovēršamas eksistences beigas. Arī mēs kā bioloģiskas būtnes esam mirstīgi, laika gaitā zaudējam tuviniekus, draugus, kolēģus, paziņas, un šajos brīžos nāve dzeļ vissāpīgāk. 

Harija Vagranta grāmata “Viņpus nāves” nepretendē uz absolūtas patiesības paušanu. Tā piedāvā aizraujošu un pārsteidzošu, drosmi un arī mieru rosinošu ieskatu, ko piedzīvojuši 11 Latvijas iedzīvotāji nāvei tuvās pieredzes laikā.

Raksta foto
Foto: Pauls Zvirbulis/TVNET GRUPA

Harijs Vagrants (īstajā vārdā – Harijs Kadiķis) ir teologs, publicists, mūziķis un ceļotājs. Autors uzskata, ka nāvei tuvo pieredžu gaismā uz nāvi iespējams paraudzīties kā uz spēcīgu garīgās transformācijas procesu, kas sevī nes mieru, piepildījumu, kā arī daudzus neizskaidrojamus pārsteigumus.

Līdz šim latviešu lasītājiem bijusi iespēja iepazīties ar Harija rakstnieka darbu izdevumos “Ielu muzikanta dienasgrāmata” (Mansards) un “Trakā mugursomnieka negantie piedzīvojumi” (Zvaigzne ABC).

Raksta foto
Foto: Pauls Zvirbulis/TVNET GRUPA

Ideja par šo grāmatu dzīvespriecīgajam izzinātājam radās jau pirms kādiem pieciem gadiem, jo viņu allaž esot interesējuši dažādie cilvēka apziņas stāvokļi. Pirmos stāstus par nāvei tuvajām pieredzēm viņš bija dzirdējis vēl senāk – pirms gadiem piecpadsmit.

“Man gadījās satikt cilvēku vārdā Uldis, kurš šobrīd diemžēl jau ir miris. Viņu es pieminu arī grāmatas ievadā. Uldis bija pārdozējis heroīnu, un par šo pieredzi viņš man vēl paguva izstāstīt: viņš stāstīja, ka viņa ķermenis “mira nost”, bet viņš pats atradās pilnīgi citā vietā. Mīlestības iekļautā realitātē, kurā viņš bija sapratis visus Visuma noslēpumus, dzīves jēgu un visu pārējo. Man tas likās ārkārtīgi interesanti.