"Kad filmējos seriālā "Padomju džinsi", kas norisinās padomju laikos, manī skaidri izkristalizējās sajūta, kas valdīja šajos laikos, – tā bija melu pasaule, kurā visi viens otram meloja. Tas, kuram meloja, zināja, ka viņam melo, bet visi kolektīvi tikai māja ar galvu. Paldies dievam, mēs vairs nedzīvojam šādā pasaulē – varam brīvi runāt un rīkoties, sūdzēties un strīdēties, iespaidot notikumu gaitu savā zemē. Vienlaikus ir arī neglītā puse, ko redzu digitālajā demokrātijā, – visatļautība un milzīga neiecietība vienam pret otru, kas nāk rokrokā ar anonimitāti.

Reizēm šķiet, ka digitālajā vidē esam absolūtos beznoteikumu džungļos.

Dažādas ideoloģijas

Domāju, ka ikviena aktiera darbs demokrātijas kontekstā ir caur lomām manifestēt dažādas ideoloģijas un par tām stāstīt, jo katrā izrādē vai kinodarbā, ko režisori izvēlējušies konkrētajā laikā īstenot, ir tēmas, kas skar sabiedrību. Un, ja veidojas polemika, šis darbs kļūst vērtīgs. Pat ja visi par to sastrīdas, saruna ir notikusi.

Bet, protams, ja man kaut kas šķiet netaisnīgi, es mēdzu par to izteikties publiskajā telpā arī privāti. Savulaik parakstīju kultūras darbinieku vēstuli par Civilās savienības likumu, esmu pulcējies Ukrainas atbalstam, regulāri izskatu un parakstu iniciatīvas Manabalss.lv platformā, tāpat esmu izteicis atbalstu Viesturam Kairišam un Jurim Žagaram, kad viņi tika apvainoti jauno aktieru zagšanā.

Dzīvoju ar pārliecību, ka man ir jāaizstāv savas darbavietas reputācija, un es to vienmēr cenšos darīt, tāpat cenšos nebaidīties no negāciju viļņa, kas, paužot konkrētu viedokli, lielākoties seko un ar ko daudzi negrib vai nav gatavi sastapties. Un to var saprast, jo mūsdienās komentāri mēdz būt nežēlīgi un šajā cancel culture laikmetā ir visai viegli izkrist no aprites ar vienu nepareizu teikumu vai izrāvumu no konteksta.

Ir viegli būt bez gribas

Produktīva sūdzēšanās, manuprāt, ir tāda, kad tu ne tikai norādi uz kādu problēmu, bet arī nāc klajā ar risinājumu vai vismaz ieteikumu tam. Tā bieži iztrūkst.

Mums ļoti patīk kritizēt, mēs lieliski zinām, kas ir labi vai slikti, esam par vai pret, bet ir jāiet soli tālāk.

Turklāt mūsu iniciētajiem risinājumiem ne vienmēr jābūt perfektiem, tie var slīpēties procesā – kaut vai kalpot par virziena norādēm, ko citi, par mums kompetentāki cilvēki, var stiprināt. Un es šo attiecinu arī pats uz sevi, jo zinu, cik viegli ieslīgt emocijās un palikt sajūtā, ka tavs atsevišķais pienesums taču ir niecīgs vai nekāds un ka tavs piliens jau straumi neizmainīs. Bet tā ir tāda slinkuma un arī bezatbildības būšana. Tas, ko daru, lai šo sevī mainītu, – pirmkārt, mēģinu nebūt politiski atpalicis. Vēroju, kas notiek apkārt, iedziļinos un cenšos atrast savu nostāju, pozīciju, cenšos saprast, kādā pasaulē es gribētu dzīvot. Šobrīd, domājot pasaules ģeopolitiskajā kontekstā, to saprast nav grūti, jo tepat tuvumā ir ļoti daudz sliktu piemēru.

Jālaista saknes

Ja par demokrātiju domā kā par koku, tad tas droši vien būtu vairāk jālaista sakņu, nevis lapu līmenī. Un sakņu līmenis ir izglītība. Bērnos jau skolas laikā būtu jāieliek zināšanas par to, kas ir līdzatbildība un līdzdalība, kā demokrātija strādā ikviena un ikkatra kontekstā. Es neatceros, ka šādu demokrātijas pratību man kāds būtu mācījis skolā un tāda kopumā arī ir mūsu sabiedrība – cilvēki it kā saprot, kas ir demokrātija, bet vienlaikus dzīvo sajūtā, ka viņu vārdam nav spēka, mierīgi neiet uz vēlēšanām un vēl lepojas ar to.

Svarīga ir saruna

Labu piemēru, kā veiksmīgi var darboties demokrātijas principi, redzu savā darbā – Dailes teātrī. Lai arī mums ir spēcīgi līderi, vismaz reizi mēnesī notiek vadības un aktieru sapulces, un katram ir iespēja piecelties un pateikt, kas viņam liekas nepareizi un kam būtu jānotiek citādi. Kopā varam iztirzāt, kādu materiālu teātrī varētu iestudēt, katra viedoklis tiek uzklausīts. Bijušas diskusijas par to, ka kastings nenotiek godīgi, un šobrīd arī šis process diskusiju rezultātā kļuvis daudz caurspīdīgāks – vadība skaidro, pēc kādiem kritērijiem aktieri tiek virzīti un izvēlēti noteiktām lomām. Tāpat aktieri ir apvienojušies arī aktieru padomē, kura sadarbībā ar vadību risina aktuālos jautājumus.

Vienmēr novērtēju tos kolēģus, kuri drosmīgi pieceļas un pasaka, kas viņiem nepatīk. Tas ir daudz produktīvāk un pievilcīgāk, nekā pa pīpētavas stūriem vārīties savā sulā un apvainoties uz visu pasauli.

Reizēm vajag publiski pacepties un nolaist tvaiku. Beigās ieguvēji ir visi."