Iespējams, viens no pašiem ietekmīgākajiem Rietumu pasaules filozofiem kopš Aristoteļa visu mūžu pavadīja savā dzimtajā Kēnigsbergā. Ceļošana viņam bija sveša izklaide, tāpat kā mūzika un daiļās mākslas. Toties viņš bija aizrautīgs matemātikas, loģikas un zinātnes adepts.

Rakstnieks Heinrihs Heine, rakstot pārspriedumu par vācu reliģijas un filozofijas vēsturi, par savu diženo tautieti spriedis:

“Imanuela Kanta dzīvesstāstu ir grūti aprakstīt. Jo viņam nebija ne dzīves, ne vēstures. Viņš dzīvoja mehāniski sakārtotu, gandrīz abstraktu vecpuiša [ii] dzīvi klusā, nomaļā alejā Kēnigsbergā, vecpilsētā uz Vācijas ziemeļaustrumu robežas. Nedomāju, ka lielais pulkstenis pilsētas katedrālē veica savu ikdienas darbu bezkaislīgāk un regulārāk kā Imanuels Kants.

Celties, iemalkot kafiju, rakstīt, lasīt, ēst, doties pastaigā - visam bija savs nemainīgs un konkrēts laiks, tādēļ kaimiņi precīzi zināja, ka tad, kad lielais zvans nosit puspiecus, Kants pelēkā tunikā ar spāņu niedres spieķi rokā iznāk pa sava nama ārdurvīm un iet pastaigā pa mazo liepu aleju, kuru, godinot diženo domātāju, joprojām sauc par Filozofu aleju.