Unikālā filma ir abu mākslinieču – Antras Cilinskas un Annas Vidulejas – sadarbības rezultāts. Antra Cilinska darbu raksturo kā “biogrāfisku spēlfilmu ar Juri Podnieku galvenajā lomā”. Viņa ir pieredzējusi dokumentālā kino profesionāle, kas savulaik bija Jura Podnieka kolēģe un pēc viņa pēkšņās nāves uzņēmās vadīt “Jura Podnieka studiju”. Savukārt Anna Viduleja līdz šim strādājusi dokumentālajam kino nosacīti pretējā laukā – proti, ar aktieriem teātrī vai režisējot spēlfilmas. Viens no viņas nesenākajiem veikumiem kā režisorei ir Anšlava Eglīša romāna “Homo Novus” ekranizācija (rež. Anna Viduleja, 2018).

Laika liecība un pieaugšanas stāsts

Antra Cilinska atzīst, ka Jura Podnieka stiprā puse bija spēja caur dziļi personīgām lietām parādīt vietas un laika kontekstu. Tā arī bijusi atslēga, kāpēc skatītāji tik ļoti iemīļojuši viņa darbus. Līdzīgi var raudzīties arī uz filmu “Podnieks par Podnieku. Laika liecība”, jo Jura Podnieka personīgais stāsts par pieaugšanu un pilnveidošanos kā māksliniekam rit paralēli Latvijas neatkarības stāstam. Spilgts piemērs tam ir viņa leģendārā filma “Vai viegli būt jaunam?” (rež. Juris Podnieks, 1986), kas dokumentēja jauniešos gruzdošo neapmierinātību ar valdošo sistēmu un vienlaikus savā ziņā palīdzēja arī aizšķilt pārmaiņu sākumu. Šajā darbā sastapto varoņu stāstus Antra Cilinska turpināja filmās “Vai viegli būt…?” (rež. Antra Cilinska, 1997) un “Vai viegli?” (rež. Antra Cilinska, 2010), pie varoņiem atgriežoties pēc 10 un 20 gadiem.

Kāpēc ir vērts šim darbam uzmanību pievērt tieši 4. maija kontekstā? “Pavasarī atzīmējam Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu. Manuprāt, tajā slēpjas skaistums un ideālisms, ko vērts atcerēties brīžos, kad apkārt virmo daudz negāciju un neapmierinātības.

Šis ir laiks, kad atgriezties pie pamatvērtībām un saprast, kā tās labāk celt godā,” atgādina Antra Cilinska.

“Mums katram ir jāapzinās, kāda ir bijusi mūsu tautas, mūsu valsts un mūsu personiskā vēsture. Lai labāk varētu saprast šodienu, izvēlēties saprātīgākos ceļus nākotnei un apzināties, ko gribam un kāpēc, ir jāzina, kas noticis pirms tam,” norāda Antra Cilinska. Tā arī Podnieks veidojis savus darbus – par konkrēto brīdi, taču atklājot arī notikumus, kas noveduši līdz tam. Piemēram, filma “Krustceļš” (rež. Juris Podnieks, 1990) skaidro, ko ne vien latviešiem, bet visai Baltijai nozīmēja cīņa par neatkarības atgūšanu. Unikāla laika liecība ir arī viena no pēdējām Jura Podnieka filmām “Impērijas gals” (rež. Juris Podnieks, 1991).

Likteņa joks

Tā bijusi laimīga sagadīšanās, ka Anna Viduleja savā grāmatplauktā uzgājusi žurnāla “Kino raksti” numuru ar publicētajiem Jura Podnieka dienasgrāmatas fragmentiem. Pēc tam jau sekojuši detektīvromānu cienīgi meklējumi. Dienasgrāmatas atradās gan Rīgas Kino muzejā, gan pie radiem bēniņos un pagrabos, un jauni atradumi nebeidza pārsteigt līdz pat pēdējam brīdim. Antra Cilinska joko, ka esot radusies sajūta, ka pats Juris Podnieks no mākoņa maliņas palīdz filmas tapšanā, it kā sakot:

“Nu, kā jums tur vēl trūkst? Atradīsiet! Ejiet tur, klauvējiet pie durvīm un dabūsiet!”

Antra Cilinska norāda, ka Juris Podnieks bijis ļoti aizņemts cilvēks, tāpēc viens otrs bijušais kolēģis juties pārsteigts par dienasgrāmatu eksistenci. Tomēr Podniekam allaž vajadzējis domāt un reflektēt par savām idejām un novērojumiem, tostarp arī caur saviem darbiem mudinot skatītājus pārdomāt redzēto un izdarīt savus secinājumus. Ieraksti dienasgrāmatā kalpoja par iespēju analizēt apkārt notiekošo.

Jura Podnieka dienasgrāmatas ir unikāla vērtība ikvienam – kino pētniekiem, Podnieka laikabiedriem un jaunajām paaudzēm. Tās nonāks muzejā, taču Antra Cilinska atklāj, ka pašlaik tiek strādāts pie tā, lai Jura Podnieka dienasgrāmatas tiktu izdotas un nonāktu pie lasītājiem.

Arhīva foto

Filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecība” sniedz unikālu iespēju ieskatīties leģendārā mākslinieka attiecībās ar viņa darbiem un gūt ieskatu to tapšanā, kā arī ar Jura Podnieka acīm paraudzīties uz laikmetu, kurā viņš dzīvoja.

Raksts tapis sadarbībā ar LMT Viedtelevīziju.