Režisore Dzintra Geka un operators Viktors Grībermanis vairāk nekā divus gadus pavadīja mākslinieku ikdienas gaitās, uzklausot viņa atmiņas, pārdomas un atziņas par dzīvi un mākslu, kas apkopotas, radot saistošu portretu par latviešu gleznotāju, Latvijas Mākslas akadēmijas emeritēto profesoru Juri Jurjānu (1944-2023).

Pirmizrādes viesiem bija iespēja apskatīt Jura Jurjāna darbu "Ceļa gājējs un eņģelis" no viņa meitas Kristīnes Jurjānes privātās kolekcijas, par kuru Kristīne saka: “Juris ne reizi vien filmā runā par eņģeļiem. Viņš saka: ja eņģelis tev nav pieskāries, tad nav mīlestības un arī nekas ar tevi nenotiek. Tāpēc mēs izvēlējāmies šo gleznu parādīt pirmizrādē.”

Kristīne dalās pārdomās pēc filmas noskatīšanās: “Filmā ir noķerta Jura īstā daba. Ja viņš kaut ko pasaka, tas tiešām ir svarīgi viņam un varbūt arī pārējiem. Man šķiet brīnišķīgi vēsturiskie kadri, kur viņi abi ir kopā ar sievu Aiju, kas mums, ģimenei, protams, ir atklājums. Es ļoti baudīju to pilnīgo jaunību. Burvīgs ir filmas mūzikas celiņš – Artura Maskata oriģinālā mūzika ir satriecoša. Absolūti ģeniāli ir strādājis operators. Nav viegli veidot filmu par gleznotāju, jo nevar rādīt gleznas un tādā veidā izstāstīt par cilvēku.”

Komponists Pēteris Vasks saka: “Šī filma ir kā viena pamatīga dramatiskā simfonija apmēram stundas garumā, bet, lai gan simfonijās parasti ir četras daļas un tur ir arī alegro (ātri), ātrs un dramatisks temps, šeit ir stundu garš adagio – lēni un ļoti lēni. Bet es domāju, ka tie, kuri pieņēma šo lēno tempu, bija ļoti laimīgi, jo mūsu pasaulē visi tik neprātīgi skrien un traucas ‒ tas skaitās normāli. Cik skaisti ir lēni un mierīgi, kā viens dižs cilvēks līdz pēdējam elpas vilcienam strādā. Mēs vienkārši varam lepoties, ka mūsu vidū ir šādi cilvēki, tagad gan debesu dārzos.

Kā filmas pirmizrādē izteicās kāds kungs: cik skaists tomēr ir vecums.

Un tas viedums, un tā gudrība, lai jaunā paaudze apskatās, pirms kaut ko sāk mācīties un zināt vairāk, lai vispirms iet dziļumā. Bet tas viss jau nāk ar gadiem.”

Režisors Viesturs Kairišs: “Es biju ārkārtīgi saviļņots. Godīgi sakot, man izdevās abstrahēties no ģimenes, es tiešām šo skatījos kā mākslinieka portretu, kā filmu par mākslinieka ārkārtīgi daudzdimensiālo dzīvi. Man liekas, ka es sen neesmu neko tādu piedzīvojis. Kaut kā neizsakāmi precīzi un spēcīgi ir parādīts. Arī par lēnumu piekrītu Vaska kungam ‒ tā tiešām ir tāda adagio sajūta.

Savā ziņā vieglums un humors. Filmā bija daudz erotikas, kas bija ļoti svarīga Jura glezniecībai un arī vecumam, manuprāt, ļoti svarīgi savienojumi. Jā, es varu pateikt visdziļākos komplimentus.

Manuprāt, šādi darbi ir ļoti svarīgi, patiešām iet pretī tai plūsmai, arī tai kino plūsmai, mākslas plūsmai. Drīz mēs visi nosmaksim un pazudīsim tajā konceptuālismā, kamēr tāda īsta old school glezniecība ar modeļiem, tur, kur tu redzi to krāsu, tas ir tāds juteklisks kaifs. Paldies operatoram, tā ir izcila sajūta. Man liekas, tas ir ārkārtīgi vajadzīgs darbs no domāšanas par mākslu viedokļa. Domāju, ka Jurjāns ir pārlaimīgs, ka par viņu ir uzņemta šāda filma.”

“Filma ir daudzslāņaina, es tajā redzēju ļoti daudz simbolu, metaforu par mākslinieku kā tādu, par mākslinieka būtību. Tā ir viena no labākajām filmām par mākslinieku, ko es vispār esmu redzējusi. Tā nav biogrāfiska, bet ir parādīta cilvēka emocionālā odere, šī pārņemtība un vienlaikus mīlestība pret saviem bērniem, pret sievu un pret skaistumu kā tādu. Es no jauna iepazinu Dzintru Geku un neapšaubāmi Viktoru Grībermanu. Esmu ļoti gandarīta,” pirmajos iespaidos dalās rakstniece un publiciste Gundega Repše.

Filma “Juris Jurjāns. Septiņas dienas ar gleznošanu, runāšanu, klusēšanu" atklāj mākslinieka pasauli un iemieso vizuāli bagātīgu stāstu par brīvību mākslā, dzīves enerģiju un virtuozitāti. Kā vienmēr, Juris Jurjāns par savu mākslas tēmu izvēlas skaistumu un atsakās spēlēt pēc noteikumiem, kurus šobrīd diktē vecums. Viņš turpina iemalkot grādīgus dzērienus, pīpēt cigārus un gleznot. Lietus līst vai saule spīd, ik dienu viņš ceļas, ņem savu spieķi un ar vairākiem transportiem mēro garo ceļu no mājas Berģos līdz Vecrīgai pie savām otām un gleznām.