Daudzos starptautiskos konkursos apbalvotā Latvijas fotogrāfa Jāņa Gleizda (1924-2010) fotogrāmata “Gleizda metode” sniedz vēl vienu savdabīga mākslinieka portretu, ļaujot skatītājam novērtēt viņa fotogrāfijas tehnoloģiju izmantošanas meistarību, kā arī mākslinieka iekšējo spēku, pārvarot savus fiziskos ierobežojumus.

Grāmatā iekļautie materiāli parāda arī dziļo saplūsmi starp Gleizda radošās prakses metodi un viņa oficiālo darbu Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā.

Pēc apsaldēšanās 24 gadu vecumā fotogrāfs zaudēja abas plaukstas. Šis dzīves pavērsiens atveda Jāni Gleizdu uz Rīgu, kur viņš izturēja virkni operāciju, iemācījās rīkoties ar speciāli izgatavotiem instrumentiem, kļuva par fotogrāfu un, brīvo laiku veltot radošai fotografēšanai, apguva sarežģītus fotoprocesus.

Periodā no 60. līdz 80. gadiem Jānis Gleizds kļuva par neapstrīdamu fotokluba “Rīga” scēnas zvaigzni. Fotoklubā viņš attīstīja savu tēlainības pasauli, pakļaujot to kluba kolektīvā izstrādātiem nosacījumiem. Izcīnītie starptautiskie apbalvojumi un “varai nebīstamas” amatieru kopienas statuss ļāva fotokluba biedriem samērā brīvi izvēlēties tēmas un fotografēt arī kailus ķermeņus.

Grāmatas sastādītāja Anna Volkova atzīmē:

“Laikā, kad Eiropas masu kultūras ikona Brižita Bardo dziedāja: “Kaila zem saules, pavisam kaila,” Rīgas fotoklubā radītās teiksmainās nimfas “saplūda ar dabu” pļavā, purvā vai sniegā un izaicināja padomju ideoloģiju.”

Fotoklubā par mākslu tika uzskatīta tikai melnbaltā fotogrāfija, un krāsainie Jāņa Gleizda attēli izstādēs neparādījās, kaut gan fotogrāfs turpināja nemitīgi fotografēt arī krāsās, eksperimentējot ar gaismu izkliedējošām prizmām un lēcām.

Pateicoties Latgales Fotogrāfu biedrībai un personiski fotogrāfijas vēstures entuziasta, fotogrāfa Igora Pliča entuziasmam, ir tikuši saglabāti Jāņa Gleizda darba materiāli, un šinī izdevumā ir iespēja daļēji iepazīties gan ar krāsu diapozitīvu mantojumu, gan ar mākslinieka skicēm un darbu kontrolkopijām.

“Cilvēks un tehnoloģija, daba un kultūra, sievišķais un vīrišķais, māksla un amatierisms, tradīcija un revolūcija – pusgadsimtu vēlāk Gleizda darbi šajā atlasē aicina pārvērtēt binārās kategorijas un piedāvā aizvien jaunas analīzes šķautnes.

Jebkura mākslinieka nekritiska glorificēšana var draudēt ar iebalzamēšanu un biezu putekļu kārtu, kas neaicina pieskarties. Stāvēt ārpus laika nav iespējams, bet pārdzimt jaunā laikā un skatījumā ir privilēģija,”

raksta grāmatā publicētās esejas autore, vizuālās kultūras pētniece Liāna Ivete Žilde.

Grāmata izdota ar tekstiem latviešu, latgaliešu un angļu valodā, tā meklējama grāmatnīcās “Globuss”, ”Jānis Roze”, “Bolderāja”, kā arī interneta platformā talka.lv.