Jānis nāk, latvieši lustēties sāk un dejo ne tikai papardēs (3)

Ernests Spīčs
, horeogrāfs, tautas dejas pētnieks
Jāņabērni dejo Mazjumpravas muižas Skroderdienā, Daugavas krastā.
Jāņabērni dejo Mazjumpravas muižas Skroderdienā, Daugavas krastā. Foto: Silvija Kima

Kaut kas nebijis! Jau pirmsjāņu laikā, kad gatavojamies svētkiem, mūsu zemītē un citur pasaulē, kur mīt latvieši, skan tautas un šlāgermūzika, kurā vārdi "Jānis" un "līgo" ir vai katra panta galā. Te tikai daži, bet noteikti ievērojami notikumi, kuriem varētu izrādīties liela nozīme nākotnē.

Ātrumā pārskriesim pāri katram no tiem: Katvaru dejotāju 105. gadadienas satraucošais uzvedums „Tiešišeit“; ne mazāk satraucošais Liepājas teātra iestudējums „Mīlestības vārdā“; Dančukrātuves jaunais, jau ceturtais izdevums „Ak tī, jandālī“; "Tautumeitu" lielkoncerts trijos no rīta Daugmales pilskalnā un Jāņa Purviņa profesionālais doktora grāds par Deju svētku zīmējumiem.

Horeogrāfs, deju pedagogs un Deju svētku virsvadītājs Jānis Purviņš aizstāv profesionālo doktora grādu horeogrāfijā, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā piektdien, 7. jūnijā. Grāds piešķirts par teorētisko pētījumu "Deju svētku laukuma zīmējumu veidošanas principi". Jāņa Purviņa doktorantūras mākslinieciskais projekts bija deju lieluzvedums "Mūžīgais dzinējs" XXVII Vispārējos Dziesmu un XVII Deju svētkos pērn.
Horeogrāfs, deju pedagogs un Deju svētku virsvadītājs Jānis Purviņš aizstāv profesionālo doktora grādu horeogrāfijā, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā piektdien, 7. jūnijā. Grāds piešķirts par teorētisko pētījumu "Deju svētku laukuma zīmējumu veidošanas principi". Jāņa Purviņa doktorantūras mākslinieciskais projekts bija deju lieluzvedums "Mūžīgais dzinējs" XXVII Vispārējos Dziesmu un XVII Deju svētkos pērn. Foto: Publicitātes foto

Tāpat arī deju kopienas „Čūskas“ uzvedums „Tās pašas, bet tomēr citādas Skroderdienas“ un neskaitāmi daudz danču jeb rotaļdeju vakaru ne tikai Rīgas kalnos, bet arī visā Latvijā, pat Brazīlijā – Monteverdē, kur katru dienu slavenā latvieša Ošiņa parkā ielīgo un dancina „Rīgas Danči“ no Rīgas Latviešu biedrības.

"Rīgas Danči" sagaida jāņabērnus Brazīlijā.
"Rīgas Danči" sagaida jāņabērnus Brazīlijā. Foto: Publicitātes foto

Par diviem notikumiem šoreiz jāpastāsta nedaudz vairāk.

"Katvari" riskē un dejo naksnīgā liepu gatvē

Limbažu puses Katvaros esot tāds nostāsts, ka reizi 333 gados nedrīkstot naktī dejot ezera krastā. Kas dejojot, tas pārvēršoties par koku. Kas netic, tas var pats aizbraukt uz Katvariem un apskatīt tās 200 liepas, kas aug tajā vietā, kur pirms 332 gadiem daiļās katvarietes izdomājušas, ka nekas jau slikts nevar notikt, izpeldējušās ezerā un dejojušas. Viss ir tā, kā man pastāstīja Edžus Arums, bet viņam pastāstīja kāda vecmāmiņa, kuras tālā sence bija dejojusi īpašajā vietā un īpašajā laikā, tāpēc pārvērtusies par liepu.

Katvarietis Edžus Arums, kuru pazīstam arī kā grandiozu folkbaletu producentu, stāsta, ka jau pirms gadiem piecpadsmit vai pat senāk staigājis starp simtgadīgo liepu rindām un domājis, ka te varētu gan reiz dejot! Sācis meklēt vēsturiskus aprakstus, etnogrāfiskus pierakstus vai jebko, kas norādītu, kā te radusies tik iespaidīga birzs ar vairāk nekā 200 taisnās gatvēs sastādītām liepām. Nekas nav atradies, bet laiks, kā tam ierasts, gājis uz priekšu...

Tad kādā jaukā dienā atnācis stāsts par to, ka senči dejojuši ezera malā vai katru nakti, tikai bijusi gadā viena tāda nakts, kad nedrīkstējuši dejot.

Tā pienākusi simtupiektā gadskārta, kad ticamas ziņas mums vēstī par kopīgi izrīkotiem tautisko deju priekšnesumiem Katvaros, un, tās izpētot, Edžus nolēmis riskēt. Rezultāts bijis kā cerēts. Neviena dejotāja un neviens dejotājs nav pārvērties par koku – liecinieki tam esot vismaz divas reizes pa 1200 skatītājiem, kuri divus jūnija vakarus mēroja ceļu uz liepu gatvi ezera krastā, turklāt uzvedums sākās vienpadsmitos naktī.

Uzvedumā, kā vēsta Edžus Arums, ir gan tās skatuviskās horeogrāfijas, kuras veidotas līnijās un gatvēs, piemēram, Skaidrītes Darius “Alku deja“, Ulda Žagatas "Es mācēju danci vest", Helēnas Tangijevas-Birznieces „Gatves deja“, kas tika sacerēta baletam „Laima“ vēl tālajā 1947. gadā.

Mēs tās esam redzējuši Deju svētkos stadionā vai uz skatuvēm, bet pavisam cits izaicinājums ir dejot zālītē starp liepām. Edžus uzsver, ka daļa dejotāju bija kā dejojoši koki un tā jau bija pavisam cita pasaule un cits stils – laikmetīgā horeogrāfija un turklāt ar daudzveidīgiem gaismas efektiem.

Edžus Arums ar savu radošo komandu, kurā otro (ja ne pirmo!) vijoli spēlē horeogrāfs Agris Daņiļevičs, ir jau kārtējo reizi parādījis, ka radošuma ziņā un spējā no trakām idejām radīt inovatīvus kultūras produktus ir soli priekšā visai skatuviskās dejas kopienai.

Jautājums – vai skatuviskās dejas kopiena ir gatava patiešām jaunām vēsmām? To redzēsim jau tuvākajā nākotnē, bet pagaidām – ne pušplēsta vārda. Lai nenoskauž!

Liepājas teātris mīl latviešu stilā izrādē „Mīlestības vārdā“

Izrādi, kas paredzēta pavisam jaunu jauniešu, bet ne bērnu auditorijai, nupat iestudējis Liepājas teātris. Režisors Jānis Znotiņš, māksliniece Pamela Butāne, horeogrāfe Agate Bankava, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis. Iestudējumu uz saviem pleciem iznes aktieri Valts Skuja, Kārlis Artejevs, Artūrs Irbe, Madara Kalna, Kintija Stūre, Agnija Dreimane.

Skats no Liepājas teātra izrādes "Mīlestības vārdā". Režisors Jānis Znotiņš. 
Skats no Liepājas teātra izrādes "Mīlestības vārdā". Režisors Jānis Znotiņš. Foto: Liepajas teātris

Izrādes radītāji spēlējas ar mītiem par ģimeni – vēsturiskā griezumā izspēlē dažādu laikmetu un cilvēku priekšstatus par to, kas ir tradicionāla ģimene, kas ir mīlestība. Cilvēki, kas auguši ģimenē un ir nodibinājuši savas, kuriem jau ir bērni un mazbērni, ģimenes jēdziens ir pašsaprotams.

Tomēr jauniešiem patīk uzdot arī jautājumus par pašsaprotamām lietām, īpaši tādos mainīgos laikos, kādos dzīvojam tagad, jaunieši drīkst jautāt: kāda būs manas ģimenes nākotne un vai vispār vajadzīga ģimene? Liepājnieki nepiedāvā gatavas atbildes, bet uzsvaru liek uz mīlestību kā ģimenes pastāvēšanas atslēgu.

Foto: Liepajas teātris

Par mīlestību ir tik daudz filmu, izrāžu, dziesmu. Nekad nevar būt par daudz. Pat mūsu dainu visbiezākais krājums ir par kāzām par precībām, par meitu un puišu attiecībām, par attiecībām ar vīra/sievas māti. Jā, un nerātnās dainas, kurās viss tiek saukts īstajos vārdos, un arī tādas rotaļas kā „Kumeliņi, kumeliņi…“, kur nekas netiek saukts īstajos vārdos. Izrādes veidotāji iet plašāk – te ir gan Ieva ar Ādamu, gan miroņi, gan Garlībs Merķelis, gan Raiņa un Aspazijas vēstules, gan Lāčplēsis… viss nav jāizstāsta!

Foto: Liepajas teātris

Pirmizrāde jau sacēluši viļņošanos sociālajos tīklos un tas, manā skatījumā, ir ļoti labi. Tam piekrīt izrādes horeogrāfe Agate Bankava: 

„Protams, ja kāds velta skarbu kritiku par mūsu izrādi un kolēģu veikumu, tas var izsaukt arī noliedzošu reakciju. Tas pat ir labi, jo izrāde ir domāta, lai izprovocētu skatītāju uz domāšanu. Ceru, ka jaunieši novērtēs mūsu atklāto sarunu un varbūt izlasīs Garlība Merķeļa „Latviešus“ vai Raiņa un Aspazijas vēstules. Gandrīz viss izrādē ir saistīts ar skolu izglītības programmām, bet, kā skolēni to apgūst, to redzēsim laika gaitā."

Foto: Liepajas teātris

Kur ir šīs izrādes sāls? Visticamāk, ka veiksmīgā mēģinājumā dekonstruēt mūsu turēšanos pie stereotipiem, parādot no īslaicīgumu un niecību mūžības priekšā, jo mūžīga ir tikai mīlestība.

Ar šo beigšu, jo jādodas ielīgot! Citādi jāņuzāles nestāvēs...

Nepalaid garām!

Uz augšu