Kad izdzirdam vārdu savienojumu “Latvijas patriots”, katram no mums acu priekšā noņirb kāds priekšstatu uzbūvēts attēls – vai nu ieraugām bērneli, kas aizdedz svecītes pie Rīgas pils Lāčplēša dienas vakarā, vai sirmu zemnieku, kas savā raupjajā plaukstā tur rudzu graudus, vai tautu meitu sārtiem vaigiem, kas asarām acīs Mežaparka estrādē Dziesmu un deju svētkos dzied “Gaismas pili”.
Pirmajā brīdī tas var šķist gluži neticami, bet Latvijas patriots var izskatīties arī citādi – notetovēts (pat ja viņam uz krūtīm ir Bengālijas tīģeris, nevis Latvijas ģerbonis), ratiņkrēslā (neuzkrītošos toņos, nevis sarkanbaltsarkanā krāsā), naudu diedelējošs indivīds pie pārtikas veikala durvīm (viņš nav pametis savu zemi, neskatoties uz to, ka valsti reizēm mēdz nogānīt piecstāvīgi), Latvijas patrioti var būt arī romu tautības zīlniece un anglicismu pielādētā latviešu valodā runājošs piecpadsmitgadnieks.