Kad izdzirdam vārdu savienojumu “Latvijas patriots”, katram no mums acu priekšā noņirb kāds priekšstatu uzbūvēts attēls – vai nu ieraugām bērneli, kas aizdedz svecītes pie Rīgas pils Lāčplēša dienas vakarā, vai sirmu zemnieku, kas savā raupjajā plaukstā tur rudzu graudus, vai tautu meitu sārtiem vaigiem, kas asarām acīs Mežaparka estrādē Dziesmu un deju svētkos dzied “Gaismas pili”.

Pirmajā brīdī tas var šķist gluži neticami, bet Latvijas patriots var izskatīties arī citādi – notetovēts (pat ja viņam uz krūtīm ir Bengālijas tīģeris, nevis Latvijas ģerbonis), ratiņkrēslā (neuzkrītošos toņos, nevis sarkanbaltsarkanā krāsā), naudu diedelējošs indivīds pie pārtikas veikala durvīm (viņš nav pametis savu zemi, neskatoties uz to, ka valsti reizēm mēdz nogānīt piecstāvīgi), Latvijas patrioti var būt arī romu tautības zīlniece un anglicismu pielādētā latviešu valodā runājošs piecpadsmitgadnieks.

Foto: Valsts Nekustamie īpašumi/Publicitātes foto

Patriotismam, tāpat kā pēdējos gados plaši izplatītajam teicienam par depresiju, nav vienas konkrētas sejas. Mums visiem ir tiesības justies kā patriotiem, pat ja kādam šķiet, ka neatbilstam patriota 90-60-90 parametriem, jo, redz, iepērkamies nepareizajos veikalos vai arī mums pārāk patīk (vai tieši par maz patīk) Vaira Vīķe-Freiberga. Trimdas latvieši, dažuprāt, neskaitās īsti latvieši.