Riharda stāstītā pieredze apstiprina mūsu katra dzīves gājuma un prioritāšu nomaiņas – ar laiku Riks saprata, ka tomēr nespēj piekrist savā draudzē praktizētajam ikdienas modelim, un nolēma pievērsties daudz individuālākam pašizziņas un pašattīstīšanās ceļam. Tajā mūziķis lielu nozīmi pievērsa fizisko aktivitāšu dažādošanai, norūdīšanās treniņiem un elpošanai.

Riharda izvēle viņam deva meklētos rezultātus, taču tas nenozīmē, ka nebūtu vērts paraudzīties uz baznīcu un draudzi kā iespējamu vietu, kas var palīdzēt atkarīgam cilvēkam gan tikai viņa ceļā uz atveseļošanos, gan jau atrodoties atveseļošanās procesā.

Baznīcas var piedāvāt siltu (ja ne tiešā, tad noteikti pārnestā nozīmē!), aicinošu telpu, kurā cilvēki jūtas pieņemti un atbalstīti. Šī kopienas sajūta var palīdzēt mazināt izolāciju un kaunu, kas ir raksturīgi tiem, kuri cīnās ar atkarību.

Garīdznieki var sniegt garīgu vadību un konsultācijas, palīdzot cilvēkam ceļā uz ticību – ja tā vēl meklējama –, savukārt jau ticīgam cilvēkam palīdzēt caur ticību atrast spēku un cerību. Viņi var arī piedāvāt kopīgu lūgšanu un Svētajos Rakstos atrodamo atziņu atbalstu, atgādinot cilvēkiem par Dieva mīlestību un piedošanu.

Tāpat baznīcas var darboties kā tilts uz profesionālām ārstēšanas programmām: gan mācītāji, gan draudzes locekļi var sniegt informāciju par vietējiem atkarību ārstēšanas centriem, atbalsta grupām un citiem resursiem, kas piedāvā specializētu aprūpi.

Vairākas baznīcas rīko atbalsta grupas, piemēram, Anonīmo Alkoholiķu (AA) sapulces, kas nodrošina strukturētu, pēc konkrēta un nemainīga plāna sastādītu darbības vidi atkarīgajiem, lai viņi varētu dalīties savā pieredzē un saņemtu iedrošinājumu no citiem, kuri saprot viņu konkrētā brīža cīņu.

Atkarība ietekmē ne tikai indivīdu, bet arī viņa tuviniekus. Baznīcas var piedāvāt atbalstu ģimenes locekļiem, palīdzot viņiem tikt galā ar izaicinājumiem un nodrošinot resursus ģimenes konsultācijām.

Tāpat baznīcas var organizēt izglītojošas programmas, lai palielinātu izpratni par atkarību un tās ietekmi. Šīs programmas var palīdzēt mazināt aizspriedumus un mudināt vairāk cilvēku meklēt palīdzību.

Lai parunātu par to, kā kristīgā baznīca un draudze, kas tajā darbojas, var būt par atbalstu un palīgu atkarīgam cilvēkam viņa ceļā un atveseļošanos un arī viņa tuviniekiem, devos uz Rīgas Lutera draudzi Torņakalnā – dievnamu, kurā notiek aktīva draudzes kopienas dzīve. Par to varam pārliecināties, gan reizumis ievērojot dievkalpojumu norises televīzijas translācijās, gan lasot ziņās par dažādiem mūzikas un kultūras notikumiem, kuri tiek organizēti Torņakalna baznīcā.

Mans sarunu biedrs ir mācītājs un teologs Linards Rozentāls, vairāku grāmatu autors, no kurām īpaši jāizceļ viņa apjomīgā monogrāfija "Atdzimšana un atjaunošanās" (2024), kuru Linards rakstījis pēcdoktorantūrā. Tajā autors dod nākotnes vīziju, to papildinot un piepildot ar daudziem iespējamiem draudzes un baznīcas modeļiem, sekojot pārmaiņu plūdumam ar nodomu: "Nekas nav uz mūžiem akmenī iekalts. Nekas nav pilnībā pabeigts uz visiem laikiem. Ne pasaule, ne baznīca, ne cilvēks. Mēs mācāmies sadzīvot – un tas būs ilgstoši – ar vēl neatbildētiem jautājumiem."

Mācītājam jautāju: vai un kā baznīca var palīdzēt atkarīgajiem un viņu tuviniekiem?

"Neapšaubāmi, ka bieži vien cilvēks saredz baznīcu un draudzi kā tādu maģisku vietu, kaut gan īstenībā bieži vien to vairāk saredz šo cilvēku tuvinieki – ka tā beigu beigās izrādīsies tā vieta, kas kaut kādā maģiskā veidā šo problēmu atrisinās. Kas šai nojautai ir pamatā?

Acīmredzot kaut kādi citi ārēji apstākļi piepeši šī atkarīgā cilvēka dzīvi ir mainījuši un tad nu iedzert licies kā pēdējais salmiņš. Nevis bezatbildības salmiņš, bet – pats pēdējais.

Un, kad nepalīdz arī tas vai arī nepatikšanu lietošanas dēļ sarodas vēl vairāk, cilvēks baznīcu var ieraudzīt kā vēl pēdējo spilvenu, pirms viņš jau galīgi ir nokritis līdz savam dziļākajam punktam. Punktam, kurā sev uzdot jautājumu: vai nu es miršu, vai tomēr kaut ko vēl vēlos paveikt un izdarīt? Punktam, kurā paskatīties uz sevi spogulī."

Mācītājs norāda, ka bieži vien baznīca tiek uztverta kā pats pēdējais pieturas punkts, kurā vai nu aizlūgt par savu vai tuvinieka likteni, vai vienkārši atnākt, apsēsties un paklausīties klusumā. Šeit viņš piemin savu monogrāfiju "Atdzimšana un atjaunošanās".

Linarda Rozentāla lielā interese bijusi izpētīt un pavēstīt citiem, kas Baznīca vēl cilvēkam var būt: kas tai būtu jādara un kaut kādi būtu tie smaguma punkti, kas šobrīd nav vēl apzināti.

"Draudze jau nav tikai tā vieta, kur notiek dievkalpojums, pēc kura tiek ēstas bulciņas un kafija un cepumi, kaut gan šeit pie mums tieši tā arī notiek. Es pilnīgi varu iedomāties ikvienu cilvēku, kurš nonācis kaut kādās dzīves lielajās pārmaiņās un atnāk uz vienu konvencionālu dievkalpojumu. Viņš noklausās kaut kādu stāstu, kurš varbūt ne vienmēr rezonē ar to, kas viņam tobrīd ir uz sirds. Tad vēl seko kaut kāds rituāls, kurš arī var nebūt viņam līdz galam saprotams. Visbeidzot, cilvēki kaut kā ļoti saviesīgi socializējas, ēd kādas uzkodas un dzer kafiju. Jā, šāda forma baznīcai ir.

Taču šī izpausme jau nav nokritusi no gaisa, bet ļoti lielā mērā saistīta ar 19. gadsimta otro pusi, kad, kad industrializācijas rezultātā baznīcām – īpaši jau pilsētās! – vajadzēja pilnīgi no jauna apskatīties sev apkārt un pārdomāt: "Priekš kam mēs esam un kā mēs varam būt noderīgi šiem daudzajiem cilvēkiem, kas tagad no laukiem ir ienākuši pilsētās, sev pilnīgi jaunā vidē?" Tad arī izveidojās tā baznīcas sociālā forma, kādu mēs pazīstam šodien. Protams, ar savu saturu, savu teoloģiju."

Linards Rozentāls atzīst, ka saskaršanās ar atkarības jautājumiem nav bieža pieredze viņa profesionālajā dzīvē. Turpretim viņam ir bieži jāsatiekas un jādarbojas ar cilvēkiem, kas ir piedzīvojuši zaudējumu un sēro. Kuri ir zvaigžņu bērnu vecāki vai kāds no bērniem nomiris jau pēc dzīves laika uz zemes. "Esmu konstatējis, ka, piemēram, atbalsta grupās vai kaut kādās personiskās sarunās atklājas, ka es reiz esmu kristījis kādu bērniņu tai sievietei vai vīrietim, ar kuru mēs sarunājamies. Bet mēs satiekamies tikai pēc pieciem gadiem, un tomēr šī tāpat ir tikpat dzīva tikšanās kā toreiz – kristību brīdī.

Un tad varbūt pēc kaut kādiem gadiem šis bērniņš aiziet mūžībā, un tu atkal esi tas cilvēks, kurš "iet līdzi" tai ģimenei. To sauc par sēru līdzgaitniecību. Tas, kas starp visiem šiem pieminētajiem cilvēkiem izveidojas, – tā ir Baznīca. Tā nav baznīca kā ēka, struktūra vai kā kaut kāda institūcija. Tās ir attiecības. Tā ir misija, ko tu dari, telpa, kurā mēs satiekamies."

Tomēr atgriežoties pie mūsu sarunas vadmotīva – kā baznīca var palīdzēt atkarības nogurdinātam cilvēkam, mācītājs uzsver, ka draudze patiesībā ir atbalsta tīklojums cilvēkam, lai viņš nejustos viens, kur viņš var piedzīvot draudzīgu un labvēlīgu pieņemšanu.

Draudze ir vieta, kurā nenotiek kaut kāda sevišķa atlase, kurā nav viszinīgas kritikas, netiek uzlikti kaut kādi kritēriji, kuriem mats matā sekojot jaunpienākušajam vai jaunpienācējai ir jādarbojas un tikai tad viņš var pilntiesīgi gan nākt uz dievkalpojumiem, gan būt līdzdalīgs draudzības dzīvē.

Kāpēc šādu priekšnoteikumu nav?

"Draudze ir cilvēku loks, kuru – mūsu, Lutera draudzes gadījumā – vieno luteriskā teoloģija un tajā iekļautā žēlastība. Ko tā nozīmē? Žēlastība ir labvēlīgums un draudzīgums no Dieva puses. Un to viņš mums parāda caur citiem cilvēkiem,"

skaidro mācītājs Linards Rozentāls.

Draudzes centrā, kas atrodas blakus Torņakalna baznīcai, mēdz notikt vīru grupas tikšanās. Tajās var piedalīties ikviens, arī neesot nedz Lutera, nedz kādā citā draudzē.

"Viņi darbojas diezgan vienkārši, tas pamatā ir sarunu, pieredzes dalīšanās aplī. Bet, esot arī tur kādas reizes klāt, paklausoties vai izrunājot arī no sevis kaut ko, tu saproti, ka tā ir patiesi atvērta kopība. Jebkurš šim aplim var pievienoties, jebkurš var iet prom, kad vēlas," stāsta Linards Rozentāls. "Arī šis aplis ir kā draudzes forma. Tikai bez bankas konta un kaut kā cita tamlīdzīga. Bet tur rodas kaut kāda solidaritāte – viņu ciešanās, sāpēs, viņu atkarībās, arī viņu uzvarās."

Satikšanās notiek aptuveni reizi nedēļā, bet visvieglāk draudzes norisēm ir sekot līdzi tās Facebook kontā un tīmekļa vietnē, jo tikšanās reižu regularitāte tomēr var mainīties. Savā kopīgajā sanākšanā vīri vispirms 20 minūtes sit bungas, galvenokārt dažādas afrikāņu perkusijas. Notiek vienošanās kopīgā ritmā, pēc tam tas tiek izjaukts, lai visbeidzot atkal nonāktu pie viena ritma. Tad katrs dalās savā stāstā, kas nu konkrētajā nedēļā ir noticis: kas ir izdevies, bet kur vēl jāpieliek pūles.

Līdzīga, kaut vairāk praktiskākas ievirzes kopīga grupa reizi nedēļā (parasti trešdienās) Torņakalna baznīcas Draudzes namā notiek sievietēm. Linards stāsta: "Tā ir radošā darbnīca trešdienās, kurā satiekas visu paaudžu sievietes − sākot no Martas, kurai ir 11 gadi, līdz cienījama vecuma seniorēm, bet netrūkst arī cilvēku līdzīgā vecumā kā es un tu.

Darbnīcās notiek rokdarbu, dažādu skaistumlietu darināšana. Vēl draudzes "Centrs cilvēka izaugsmei" rīko sieviešu apli, kontemplācijas skolotāja un iepriekšējā draudzes priekšniece Inese Ebele ir piedāvājusi sieviešu grupu satikšanās. Viss ir atkarīgs no tā brīža kopības nepieciešamības, kopā sanākšanas vajadzības, un es redzu, ka tāda regulāri ir."

Sestdienās Rīgas Lutera draudzes centrā pl. 8.30–9.30 notiek klusuma meditācija, kuru vada Lasāla Kontemplācijas skolas "Via Integralis" diplomētie kontemplācijas skolotāji. Iepriekšēja meditācijas pieredze nav nepieciešama. Šīm meditācijām aicināts pievienoties ikviens interesents, bez iepriekšējas pieteikšanās.

Sarunas noslēgumā vēl pāris vārdu par to, vai un kā cilvēks "no malas" draudzē un baznīcā var atrast kaut kādu mierinājumu vai atbalstu savās grūtībās – toskait tajās, kuras radījusi atkarība un tās sekas. Linards atsaucas uz čehu teologu Tomāšu Halīku, kurš, viņa ieskatā, ir viens no izcilākajiem šīs desmitgades teologiem Eiropā.

"Halīks saka, ka kristietībai tikai tad ir iespējama mūsdienās nākotne, ja tā spēs izveidot, kā viņš saka, "trešo ekumeniskumu"," mācītājs iesāk skaidrojumu ar terminu, kas apzīmē visu kristiešu vienotību, neatkarīgi no kristietības atzara vai paveida. "Pirmais ekumenisms saistījās ar to, ka mums ir jābūt dialogā ar visām konfesijām. Otrais ekumenisms – ka mums ir jābūt jāmeklē dialogs ar citām reliģijām. Trešais ekumenisms, viņaprāt, ir tas, ka baznīca kļūst atvērta neticīgajiem, proti, cilvēkiem, kas atzīmē, ka viņi nepieder ne pie vienas reliģijas.

Tomāšs Halīks gan arī saka, ka vispār būtu jāpārstāj vai bezmaz ar likumu jāaizliedz lietot šī disharmonija: ticīgs/neticīgs, jo tas absolūti neatbilst patiesībai un ir pilnīgi primitīvs. Tas neatbilst patiesībai visai kompleksā veidā.

Proti, kā gan mēs vispār varam izteikt vārdos un jēdzienos cilvēka garīgo tālumu vai tuvumu, kā varam izteikt viņa iekšējās pasaules attiecības ar Dievu vai ar Mūžīgo?

Jebkurā gadījumā Halīks saka, ka Baznīcas – un līdz ar to arī ikvienas draudzes nākotne būs iespējama tikai tad, ja Baznīca atradīs un mācīsies, kā iet kopsolī ar laiku. Nevis šos cilvēkus, kuri iepriekš nav piederējuši kristietībai, steigšus un apņēmīgi pataisīt par tādiem, kas tai tagad "beidzot pieder", noskatoties un vērtējot: "Nu lūk, viņš vai viņa beidzot ir nokristīta, nu viņš vai viņa dzied to pašu dziesmu, ko mēs!" Nē.

Baznīcai ir jārūpējas, ka šie cilvēki varēs palikt tādi, kādi viņi ir, arī pēc pievienošanās draudzei vai kristībai kopumā. Ka viņi varēs būt un palikt tie, kas viņi ir. Un tajā pašā laikā viņi būs vienā vietā, vienā lokā un līdz ar to – sadraudzībā un mierā ar sevi un citiem."

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild TVNET GRUPA. #SIF_MAF2024