Herberta Cukura mazmazbērns sācis ceļu uz dzimuma maiņu

Rizoto savā "Facebook" profilā raksta: "Pagājušajā nedēļā apritēja 12 gadi, kopš lietoju hormonus. Hormonu aizstājterapiju (HRT) es atsāku 2013. gada 9. janvārī. Tā ir vairāk nekā trešdaļa no manas dzīves, kas pavadīta ārstējoties, un es esmu par to neizsakāmi pateicīga. 

Mans ķermenis ir bijis uz estrogēna ilgāk nekā tas jebkad bijis uz testosterona (lai gan es sāku un pārtraucu HRT daudzas reizes kopš 13 gadu vecuma), un tomēr tik daudz no šī ceļa, kas noiets, šķiet, joprojām ir dziedināšanās un atgūšanās no posta, ko man nodarīja spēcīgais seksuālais hormons pusaudžu gados. Gaišā puse tajā visā ir tā, ka man ir iespēja audzināt savus bērnus, tāpēc es varu ar to sadzīvot.

Pastāvīgā pretreakcija un absolūtais pieņemšanas trūkums, ko turpinu izjust savā ikdienas ģimenes dzīvē, noteikti ietekmē to, ko es par to visu domāju. Man bieži saka, ka esmu maldpilns un garīgi slims, bet es domāju, ka redzu lietas diezgan skaidri, kādas tās ir.

Pāreja uz citu dzimumu ir saistīta tikai ar to, lai atvieglotu man kopš bērnības piemītošo garīgo stāvokli (dzimuma disforiju), kas nekad nepazūd, bet ko var apklusināt, padarot to par tikko manāmu fonu. Tā nevar mani pārvērst par ģenētisku sievieti, bet var ar laiku palīdzēt man tuvināties sievietes formai un lomai sabiedrībā, un tas ir labi un pietiekami.

Pāreja bija tikai izmisīgs pēdējais glābiņš, kuram centos pretoties gadu desmitiem. Tā pakāpeniski palīdzēja man atrast tādu miera stāvokli savā fiziskajā eksistencē, par kādu es nekad nebiju domājusi, ka tas ir iespējams. Tā palīdz man iekļauties tur, kur mana sirds zina, ka man ir jābūt.

Pēc nomācošās saskarsmes ar indivīdiem, kuri pat pēc tik daudziem gadiem, ik dienas dzīvojot kopā ar mani, nevēlas mainīt neko, lai kaut ko no tā visa pieņemtu, ir naivi cerēt, ka lielākā daļa cilvēku kādu dienu sapratīs, ka transseksuāļi nevēlas sagraut sabiedrību vai radīt kādam problēmas, bet gan dzīvot mierīgu, normālu, neuzkrītošu dzīvi, mierā ar sevi.

Kaut viss, kas man būtu sakāms, būtu varavīksnes un rozes. Tas ir briesmīgi, ka garīgā stāvokļa atvieglošana liek citiem pret mums izturēties tik nelaipni. Sajūta no ikdienas ellīgi pastāvīgā fiziskā diskomforta un nepiederības liek raudāt, to izraisa jauni ārējie faktori, atbildes uz bijušajām, nevajadzīgi sarežģītajām intīmajām situācijām, neskaidrībām...

Ikviens kaut kam iet cauri. Jūs nekad nezināt, kā ir patiesībā. Tāpēc labāk ir nesteigties kādu nosodīt.

Par laimi, man ir izdevies atrast mīlošus draugus, draudzes kopienu, profesionālo kolēģu atzinību, iespēju turpināt muzikālo attīstību, un mani bērni mūžīgi būs manas dzīves saule.

Pateicīga. Vienmēr pateicīga."

Kā ziņo žurnāls "Kas jauns", tad Kristīna ir Herberta Cukura mazmazbērns. Tāpat viņai rados ir Laura Rizoto - dziedātaja, kas 2018. gadā pārstāvēja Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursā.

Herberts Cukurs bija latviešu aviators un žurnālists, kļuva slavens ar saviem lidojumiem paškonstruētās lidmašīnās no Latvijas uz Gambiju un Japānu. Vainots holokausta noziegumos, taču neviena tiesa Cukuru nav notiesājusi. 1965. gadā "Mossad" aģents viņu aizvilināja uz Urugvaju, kur Cukurs tika cietsirdīgi nogalināts.

"Kristīna Rizoto, kas sevi piesaka kā "latviešu – brazīliešu ērģelnieci", ieguvusi doktora grādu Oklahomas Universitātē, maģistra grādu mūzikā Austrumkarolīnas Universitātē un bakalaura grādu Riodežaneiro federālajā universitātē. Viņai ir arī Oklahomas Universitātes Amerikas ērģeļu institūta mūzikas mākslas doktora grāds. 2017. gadā žurnāls "The Diapason" Rizoto nosaucis par vienu no Amerikas 20 vadošajiem savas jomas mūziķiem, kas jaunāki par 30 gadiem," vēsta izdevums.

Kopš 2014. gada, kad Kristīnas kompozīcija "Toccata" tika publicēta prestižā ASV ērģeļmūzikas izdevumā, viņa ir arī atzīta komponiste. 2020. gada janvārī Rizoto pieņēma piedāvājumu kļūt par Mineapoles luterāņu "Lake of the Isles" baznīcas muzikālo direktori un dara šo darbu joprojām.

Vairāk lasi žurnāla "Kas jauns" 14. janvāra izdevumā.