Kāpēc Avotu iela tiek uztverta pretrunīgi? Tāpēc, ka daudziem rīdziniekiem joprojām ir stereotipi par šo rajonu kā visai bīstamu vietu, kur vēlā vakarā neviens nevēlas pastaigāties viens. Patiesībā iemeslu bailēm (vismaz dienas laikā) es nesaskatīju. Drīzāk Avotu iela ir kontrastu iela un teju katrā posmiņā līdz nākamajai šķērsielai šķiet, ka esi nonācis atpakaļ laikā.

Avotu ielas pirmie numuri sākas ar skaistām māju fasādēm, un kā nu ne, ja blakus ir lielā Čaka iela un turpat bruģētā Blaumaņa iela, kurā jūtama jūgendstila ietekme. Tomēr, kā jau kontrastu ielai, pirmskara mūra ēkas atrodas blakus divstāvīgām koka mājelēm, kurās ierīkoti mazi veikaliņi vai skaistumkopšanas saloni.

Posms līdz pat Lāčplēša ielas krustojumam vietējo valodā tiek dēvēts par Vedingstrītu, jo tur atrodas 12 kāzu saloni.

Jā, es izskaitīju. Ja nu šeit līgava nevar tikt pie savas kleitas un uzposties lielajai dienai, tad kur citur?

Kad kāzu kleitas aplūkotas, dodos tālāk. Novēroju, ka par pārtikas veikalu trūkumu Avotu ielas iedzīvotāji sūdzēties nevar, tāpat kā par vietām, kurp draugu kompānijā doties pusdienās vai vienkārši iedzert kādu aliņu. Nule durvis vēris «Avotu Ezītis miglā», kuram ir arī forša terase. Tāpat biznesa ļaudis var paēst vietējā «Trīs vīri laivā» vai ķīniešu bistro. Kultūras mīļotājus visbiežāk var satikt pie laipnā grieķa (grieķu kafejnīcas «Spitaki» saimnieks), kur ļaudis labprāt iedzer kafiju un apēd kādu gardu grieķu našķi pirms izrādes tuvumā esošajā Ģertrūdes ielas teātrī.

Kad runāju par atgriešanos atpakaļ laikā, es domāju par posmu aiz Ģertrūdes ielas līdz pat Grīziņkalnam. Es, kas dzimusi deviņdesmitajos gados, zināju, ka vēl kaut kur atrodas vietas, kur iespējams nodot stikla taru, bet ka tas ir iespējams Rīgas centrā – to gan ne. Skats šāds - mazs kiosks ar lielu uzrakstu «Čebureki» un blakus tam rinda ar vīriem, kuriem maisos sakrāmētas stikla pudeles no vietējās apkārtnes. Būšu naiva, ja ticēšu, ka viņi tos pāris eirocentus iztērēs čeburekos, bet varbūt tie ir labākie Rīgā?

Turpat uz stūra atrodas arī skoliņa un pa retam kāds amizants veikals ar vēl amizantāku nosaukumu.

Diemžēl par daudzām vietām, kurās kādreiz valdījusi dzīvība, atgādina vien uzraksti, piemēram, «Augļu namiņš» vai kāda banketa zāle, kas piedāvāja Latgales alu un apkalpošanu līdz pat pēdējam apmeklētājam.

Līdz pat krustojumam ar Matīsa ielu diemžēl vien reti kura bodīte vēl darbojas – pārsvarā ir dzīvojamās ēkas, kurās apkure jānodrošina pašam, kurinot malciņu.

1259 metru garās Avotu ielas galā ielūkojos arī māju pagalmos, kur iedzīvotāji veido paši savu kopienu. Jāsaka, ka dažu koka māju pagalmos pat izveidotas tīri pieklājīgas terases, kur katru rītu kāds vīrs gados uzvelk dūmu.

Avotiela beidzas ar nelielo, toties mājīgo viesnīcu «Liene» un Augusta Deglava, Jāņa Asara un Lienes ielas krustojumu, kā arī Rīgas Svētā Pāvila evaņģēliski luterisko baznīcu, kura visā pieticīgajā krāšņumā redzama jau no Lāčplēša ielas.

Citēšu kādu Avotu ielas mājas fasādes uzrakstu – «šeit būs risinājums». Dodiet Avotu ielai iespēju! Šī ir tā centra daļa, kuru, ja grib, var uzfrišināt (un tas jau tiek darīts!), jo kurš gan nevēlētos dzīvot vietā, no kuras viss ir sasniedzams pāris minūšu gājienā, neizjūtot galvaspilsētas burzmu un troksni?

Par to, ka šī apkaime attīstās, liecina arī Avotu ielas apkaimes svētki, kas pērn risinājās jau otro reizi. Svētku mērķis ir ne tikai cienāt galvaspilsētas viesus ar gardumiem, baudīt mūziku un iespēju piedalīties dažādās radošās aktivitātēs, bet arī vietējiem iedzīvotājiem un uzņēmējiem apvienoties ar mērķi pašiem veidot un spodrināt savas apkaimes tēlu un radīt pozitīvas pārmaiņas ielas vaibstos.

Lai vai kā, pēc šīs teju divu stundu ilgās pastaigas es apsolu, ka pildīšu savu otro solījumu un, iespējams, jau nākamajās brīvdienās aiziešu ciemos pie grieķa pēc tam, kad par lētām naudiņām būšu nopirkusi vietējā veikalā šikas pavasara kurpes!