Tērbatas iela sākas vienā no dzīvīgākajiem punktiem Rīgas centrā – Brīvības un Merķeļa ielas krustojumā un stiepjas līdz pat Tallinas ielai, ja precīzāk, tad tie būs 1080 metri. Arī pati ēka, kas cēli slejas Tērbatas un Merķeļa ielas krustā, ir saucama par dzīvības pilnu, jo kā gan citādi dēvēt vietu, kur zem viena jumta mitinās viens no labākajiem restorāniem Latvijā «BIBLIOTĒKA №1 Restorāns», ja ne redzētais, tad daudziem vismaz dzirdētais bārs - naktsklubs «Coyote Fly», kā arī restorāns «Vernisāža», kurā nejaušs garāmgājējs, visticamāk, neiegriezīsies, ja nu vienīgi būs aicināts uz smalku pasākumu vai vakariņām, un, protams, pilsētu pārņēmušais suši restorāns «Tokyo City». Kā vēstī citariga.lv, sākotnēji šī ēka tika uzcelta kā paviljons, kas paredzēts minerālūdeņu tirgotavas vajadzībām, bet gadu gaitā tajā bijis arī kinoteātris un kultūras nams.

Kad šai dzīvīgajai ēkai esam tikuši garām, nonākam vēl rosīgākā vietā – Saktas puķu tirdziņā. Lai arī tā rekonstrukcija pirms vairākiem gadiem tika pretrunīgi vērtēta lielā finansējuma dēļ, tomēr nenoliedzami šāds skats ar stiklotiem paviljoniem ir acij tīkamāks nekā auduma vai plēves teltis. Kā jau ierasts tirdziņos, izveicīgākās pārdevējas vienmēr aicinās tuvāk: «Lūdzu, lūdzu! Skaisti ziedi!» Bet aiz rokas, paldies dievam, nevienu nerauj un pasaka tikai tik, lai nekļūtu par uzmācīgu. Kāda pusmūža dāma, stāvot pie savas ziedu tirgotavas, kūpina cigareti, uz ko bērnam rodas jautājums: «Vai tad puķes no tā nenomirs?» Apspriežot to, kas un kurš tad varētu nomirt no cigarešu dūmiem, un nospriežot, ka puķu tirdziņš Tērbatas ielai ir kā skaista rota pie apkaklītes, dodamies tālāk.

Uzmetuši skatu aukstajai Tieslietu ministrijas ēkai ielas otrā pusē un nerodot interesi to apskatīt tuvāk, nonākam krustojumā ar Elizabetes ielu, kur saskrienamies ar senu draugu «Lido Vērmanītis», kurš, šķiet, tur mājo jau veselu mūžību jeb šādā konceptā gandrīz 20 gadus. Pretējā ielas pusē lepni par sevi paziņo iebraucēji – tā, lai visiem ir skaidrs, kurš te ir boss… «Hugo Boss» – štātītes no aizrobežas. Bet, šķiet, mierīgi viņi šeit sadzīvo, viens otram ceļu nešķērso.

Atstājot bez ievērības apavu, apģērbu un citu pārdodamu lietu veikaliņus, piestājam pie nepilnus 10 gadus vecās «Kūkotavas», kas savu vietu Tērbatas ielā tur stabili. Lai arī pats koka namiņš izskatās diezgan nošņurcis, skatlogi ir «garšīgi» un tā vien aicina iegriezties. Nosolāmies sev, ka tikai apskatīsim, ko labu tur varam atrast savam kārajam zobam priekš nākamās reizes, kad atgriezīsimies… Mmm, medus kūka mūs uzrunāja. Tātad uz tikšanos!

Krustojumā ar Dzirnavu ielu uzmetam aci augstajiem namiem ar dažādas krāsas fasādēm, balkoniņiem, tornīšiem un interesantām jumtu izbūvēm, namu pakājēs iekārtojušās kafejnīcas, skaistumkopšanas preču veikali un smalkas interjera dizaina bodītes ar gumijas (vai varbūt plastmasas) zivīm skatlogos, lēnā solī dodamies uz priekšu. Nedaudz atskatoties un ieraugot ziedu veikalu «Karkadē», par kura atrašanās ilgumu šeit nav ne mazākās jausmas (bet arī šķiet, ka viens no ilgdzīvotājiem), pirmais, kas nāk prātā, ka tur bija neredzēti kaktusi un noteikti tur vajadzētu iegriezties vēl.

Un tikai tagad šķiet, ka Tērbatas iela palēnām sāk atvērties un ļauj iejusties tās būtībā. Intensīvāks kļuvis arī troksnis, kas rodas, mašīnām pārvietojoties pa bruģi, bet dīvainā kārtā tas ir tīkams. Tieši bruģis un tā radītā skaņa nez kāpēc piešķir tādu savdabīgu mājīguma sajūtu. No iegrimšanas nelielajās pārdomās izrauj saucieni: «Mērkaķis miskastē!» Jā, protams, varbūt arī zilonis? Bet nākas vien atlikt savu sarkasmu, jo fakts paliek fakts - aiz nelielas metāla atkritumu tvertnes pie mājas sienas paslēpies neliels grafiti – pērtiķis ar gudru sejas izteiksmi. Kā izrādīsies, šādi mākslas darbi – prasmīgu un ne tik prasmīgu roku veidoti – ir atrodami uz daudzām māju sienām ielas garumā.

Ejot garām Rīgas 40. vidusskolai, kurā vēsturiski viss, kas ēkā atradies, ir bijis saistīts ar izglītošanu, nospriežam, ka arhitektu E. Laubes un K. Pēkšēna projektētā vairāk nekā gadsimtu vecā ēka ir skaista un majestātiska, turklāt īpaša, jo pie tās aug viens no retajiem kokiem, kas atrodams Tērbatas ielas šajā galā. Kā atklāj zudusilatvija.lv, laikā, kad ēkā bija izdevniecība un grāmatu veikals, tās priekšnamā stāvējis izbāzts liels, brūns lācis, kas, pakaļkājās saslējies un mēli izkāris, priekšķepā turēja lukturi. Šādu lāci mēs noteikti neatteiktos apskatīt.

Nonākot Lāčplēša ielas krustojumā, pamīšus esošo daudzstāvu mūra un zemo koka māju vidū, neiederīgi šķiet stikla torņi abās ielas pusēs, bet modīgam apģērbam un lietām, kuras tur tirgo, visticamāk – gana atbilstoši.

Kad raitā solī pasoļots garām lērumam ēdināšanas iestāžu, no kafijotavas līdz steiku namam, un dažādiem antikvariātiem un somu, pulksteņu, apģērbu veikaliņiem, krustojumā ar Ģertrūdes ielu stāv kā stāvējis veikals «Elektrolux». Pāris spriedelējumu par to, nez kurš šeit ierodas pēc preces, ja viss pieejams internetā vai plašākos tirdzniecības centros, bet acīmredzot kādam tas ir nepieciešams tieši šeit. Ak jā, tepat vien kādreiz atradās slavenais mūziķa Ozola veikals «Street Shop», kurš tobrīd šķita tik šiks, ka bija bail iet iekšā. Šobrīd gan te no ielu stila apģērba nav ne miņas, tikai pieklājīgas kleitas un solīdi uzvalki.

Pirms nonākam Tērbatas ielas posmā, kas tiek pielīdzināts klusā centra restorāniņu apkaimei vai arī Miera ielas dārgākai interpretācijai, tiek aplūkoti vairāki aizkaru veikali, kā arī izsmalcināts interjera dizaina veikals. Atšķirībā no ielas sākumā skatlogos redzamajām gumijas zivīm šeit neaizskaramas stāv zelta skeletgalva un skudras, kuras ieraugot, bērnam radās jautājums: «Vai tad Helovīns sen nav pagājis?» Pretējā ielas pusē savu vietu jau kādu laiku ir iekarojis burvīgs garšvielu veikaliņš «Avokado», kuram siltā vasaras dienā grūti paiet garām, jo durvis ir atvērtas un pasaules smaržas tā vien reibina.

Un, lūk, arī kvartāliņš izsmalcinātajiem un ne tik ļoti šikajiem restorāniem un ēstuvēm. Šķiet, tā bija «Vīna studija» Stabu ielas krustojumā, kas «uzdeva toni» tālākai šīs apkaimes attīstībai. Dažu gadu laikā atpūtas vietas un nedaudzo veikalu piedāvājums šeit ir mainījies tik ļoti, ka visus nav iespējams atcerēties. Stabili šeit savas pozīcijas notur veikals «Baltijas papīrs», uz kuru saplūst gan studenti no malu malām, gan mākslinieki un visi citi pēc papīra «izsalkušie», kā arī tā pati «Vīna studija», kur nokļūst pēc laba vīna un atmosfēras izslāpušie. Nozudusi (pārcēlusies) ir vecā labā «Gaujiņa» jeb bufete «Gauja» citādāk domājošiem, kā arī krogs «Pablo», arī kādu laiku šeit mitušais Latvijas dizaineru konceptveikals «Paviljons». Bet neviena no telpām šeit ilgi nestāv tukša, kā viens ārā, tā otrs iekšā. Jautājums tikai – cik ilgi?

Šķērsojot Bruņinieku ielu, tā vien šķiet, ka viss kļuvis mierīgāks un rimtāks. Pārtikas veikaliņus nomaina jaunu un lietotu apģērbu veikali, kuri, tā vien izskatās, te bijuši jau no deviņdesmitajiem. Ieeja Vidzemes tirgū no Tērbatas ielas šeit arī nerada nekādu drūzmēšanos (starp citu, daudziem vēl aizvien šis tirgus ir kā jaunatklājums Rīgas tālajā centrā). Bet mājīguma sajūta, kas bija iepriekš, nu arī jau zudusi. Automazgātuve, SPA centrs un dzīvojamās mājas, kuras, jo tuvāk Tallinas ielai, jo vairāk paplukušas. Kā punktiņš uz «i» Tērbatas ielas noslēgumā gozējas alus krogs «Brālis», kuram, šķiet, papildu reklāma nav vajadzīga, jo ir savi uzticīgie apmeklētāji, kas novārtā nepamet.

Pēc ne visai ilgās pastaigas pa kādreizējās Kaļķu ielas ārpilsētas pagarinājumu abi secinājām, ka Tērbatas iela mums šķiet šarmanta, vienam ar mainīgajiem ēku stāviem, atšķirīgajiem to stiliem un bruģa skaņām, bet otram ar interesantajām lietiņām veikalu skatlogos un māju jumtiem un tornīšiem, kuru dažādās izbūves ļauj vaļu fantāzijai un visneiedomājamākajiem salīdzinājumiem.

Pirms vēl dot gala rezumē šai ielai, sapratām, ka vērtīgi būtu uzklausīt viedokli no kāda, kas ne tikai pa retam izslīd cauri Tērbatas ielai, bet šeit pastāvīgi dzīvo. Un, ak vai, viedoklis bija gana skarbs. Dāma, kas šajā ielā dzīvo jau gandrīz 10 gadus, apgalvo, ka Tērbatas ielas šarms ir zudis! Jā, lai arī ieliņa ir gana šika un smalkiem ļaudīm piepildīta un ar atkritumu maisu pa ceļam uz konteineru šeit īsti nav vēlmes tikt ieraudzītam, tomēr tā burvība, kas bija vēl pirms gadiem pieciem, esot izkūpējusi. Ja kādreiz katra bodīte un krodziņš šeit turējušies gadu gadiem un bija zināms no galvas, kādā ģeogrāfiskā secībā jāiegriežas katrā no tiem, dodoties mājup, tad tagad namīpašnieku vēlme pēc lielākas peļņas ir ņēmusi virsroku. Paceļoties īres maksai, daudzi uzņēmēji neiztur šo slogu un konkurenci, attiecīgi viņu vietā nāk jauni gribētāji. Netiekot vairs domāts par kopējo tēlu un noskaņu. Aizvērta pat tirgotava «Krustpunkts», kas visiem nācējiem bijusi kā sarkanais lukturis šajā ielas galā. Tur varējis atrast īpašus vīnus un citus neredzētus alkoholiskos dzērienus, pēc kuriem dažādās diennakts stundās ieradušies Latvijā zināmāki un ne tik zināmi apkaimes iemītnieki.

Nemainīgas savās vietās gadiem ir palikušas aptieka uz Bruņinieku ielas stūra, frizētava «Bitīt matos», kur mēdz iegriezties arī aktieri no tuvējā teātra, «Baltijas papīrs» un Zvaigznes grāmatnīca. Protams, esot prieks arī par dažām jaunatvērtajām iestādēm, kurās vairāk redzamas acij tīkamas lietiņas. Bet pietrūkstot tomēr zaļumu un koku uz ielas, iespējas kaut vai pasēdēt uz soliņa un pabaudīt mirkli. Iekļūt ēku pagalmos, lai atrastu kādu apslēptu miera ostu, šeit neesot iespējams, jo visur pārsvarā priekšā ir vārti un pagalmi ir slēgti.

Arī bruģa troksnis ikdienā esot par skaļu un aizvērtie logi to nespēj apslāpēt. Iespējams, pirms kāda laika apspriestā ideja par Tērbatas kā gājēju ielu nebūtu bijusi slikta.

Tā nu mēs pie vienota viedokļa nenonācām, secinājām, ka katram sava Tērbatas iela, visticamāk, arī tev.