Visa sākums bija karavīri un bagātā kundze

...bija, jā, tieši tā – Nometne. Ja tā paštuko un gudras grāmatas palasās, tad Āgenskalns sācies no Meža ielas (tā, kas šobrīd hipsterīgi pucē Nometņu ielas sākumu ar burgernīcām, kičīgām kafenēm un pat jogas studiju) un Nometņu ielas stūrīša, kur bija arī osta un pirmais tirgus placis, kur parasti apgrozās viss svarīgais. Te tad arī reiz soļojuši karavīri uz savu nometnes vietu, kas atradās pie Māras dīķa. Tā šis ceļš radies, kā svarīga dzīsla,

kas satiksmi, jaunākās baumas, nepieciešamās preces, gan jau arī kādu dāmu zem rokas vai parādu par nospēlētu kāršu partiju savienoja ar karavīru apmešanās vietu.

Ja vēl pakavējamies Nometņu ielas sākumā, tad jau varam pa logu dzirdēt saucienu Kurmja kungam uznest malku.

Gandrīz 50 gadus āgenskalnieši ļoti lepojas ar režisora Leonīda Leimaņa filmu «Pie bagātās kundzes».

Tepat jau šī dāma dzīvo – greznajā, baltajā mājā.

Koka pērles, čurājošs puisītis, divi kinoteātri un pirmais TV tornis

Nometņu iela ir ļoti dažāda arī arhitektūras ziņā – te redzam gan ļoti vecas koka būdeles baroka stilā, kas, iešķībi iegrimušas zemē, tur savu vēsturisko godu, gan īstas jūgendstila pērles ar kailām dāmām, liliju ziediem un eņģelīšu sejiņām. Protams, laiks ielu ir apdāvinājis arī ar, iespējams, mazāk glītām daudzstāvu dzīvojamām mājām, bet tas kolorītam nepieciešams – kā tad izcelsies koka arhitektūras pērles?

Un, jā, uz ielas ir

Latvijā vienīgais čurājošais puisēns – nu glīts bez gala, es pat teiktu, tas briselietis vecpilsētā varētu uzvilkt bikses,

ja noliktu šo mīlīgo blakus. Kur tas atrodas? Nāc ciemos un meklē.

Ar ko vēl var lepoties Nometņu iela? Ja godīgi, es nezinu, kur vēl vienuviet ir divi kinoteātri – tiesa, tur šobrīd cēli slavina Jēzus vārdu, bet savulaik te bijusi patiesi grezna dzīve. Kur vēl ir tāds vēsturisks objekts kā pats pirmais televīzijas tornis? Jā, tieši šeit notika pati pirmā televīzijas pārraide mūsu vēsturē.

Nometņu ielas kolorīts: pieklājīgie bomzīši, izārdītais mājas stūris, nakts dežuranti

Ir tāds joks: ja izej no mājas ar pilnu cigarešu paciņu rokā, tad, aizejot līdz tirgum, pats tā arī neuzpīpēsi. Jā, tie ir āģīša bomzīši, kas tik sirsnīgi māk tev palūgt, ka šādi var gadīties. Bet šie cilvēciņi bez konkrētas dzīvesvietas nebūt nav, rupji sakot, kretīni; kādu laiku pārvietojoties ar kruķiem, man tika atvērtas durvis, atbrīvots ceļš bez liekas kapeikas prasīšanas. Jā, gadījies redzēt vienu otru ar nodauzītu vaigu, bet visa parkos nomestā tukšā tara tiek savākta ar tīru sirdsapziņu. Ko nevar teikt par kādiem garāmbraucējiem, kam gadījās viennakt braukt pa Nometņu ielu pretējā virzienā un izdrupināt mājai stūri. Ziniet, kas tobrīd notika? Kaimiņi izdiedza ārā aizturēt stipri iereibušo rallistu, kamēr atbrauc policija, kā arī apčubināja mājas saimnieci ar kaķi, kas abi bija mērenā šokā.

Tā nu tās drupatiņas tur stāv un liek brīnīties garām ejošajiem bērneļiem – vai patiesi tā māja ir īsta, ja drupinās kā cepums.

Protams, ielas kolorītu palielina arī tas, ka iela ir galvenais bulvāris, pa kuru dodas ļaudis (nezin kāpēc) nakts melnumā ... uz veikalu. Laikam cerība vēl pagarināt dzīves svinēšanu.

Tad nu gan te manīt var gan kādu guļamrajona sportistu, gan modīgāko hipsteri ar gotu zem rokas. Koši, patiesi!

Smaržo bulciņas, humpalnieku mistika, 5 frizētavas, indiešu mantras tualetē

Bez smukumiem un vēsturiskām vērtībām Nometņu iela ir pilna ar unikālām piparbodītēm, kas man iecienītākās no visas Rīgas līdzīgajām tirgotavām. Puķu veikali, kas spēj viens otram pretī dzīvot saticīgi un neraustīt līgavas vai 8. marta sveicējus katru uz savu pusi. Mmmm... bulciņas un svaigas maizītes, kas te tiek ceptas un vilina ar savu smaržu ikkatru.

Antikvariāti, kur var nopirkt skaistas pastkartes, pērļu virteni, korķuviļķi vai vienkārši pafilozofēt ar saimniekiem par dzīvo vēsturi.

Humpalnieki, kas mistiskā kārtā prot notirgot vienlaikus kleitu un tualetes poda vāku, kā arī atstāt zīmīti durvīs, ka strādā pēc pieprasījuma: «Zvaniet, un es ieradīšos 15 minūšu laikā!»

Te ir iespēja ieiet cita veida Drogās – tādās, kur preces no Vāczemes.

Arī atslēgas pievīlēs, kurpes sataisīs un, ja vajadzēs, pazaudēto laulības gredzenu klonēs. Izsists logs – miera vējos, stiklinieks palīdzēs.

Tāpat te var nofrizēties vismaz sešās vietās – teiksim tā, vietas pietiks visiem! Un, jā, – fotoateljē te ir dzīvi un šūšanas darbnīcas. Fantastiska manikīre, kura tevi sapratīs, ja svētdienas pēcpusdiena tev vienīgais brīvais laiks, lai čībās atšļūktu. Gardi paēst var daudzviet,

dabūt dzestru alus malku pie vietējiem āgenskalniešioem krodziņā, kur vieta tiek dota arī mākslai un dzejai, bet labierīcībās skan indiešu mantras.

Ja tev nav kur gaļu cept, ir iespēja nākt ēst visgardākos grilējumus tepat dārzā, bet, ja garšo picas, arī ir vairākas izvēles.

Dzīves vērotāji, īstā bērnība un kotlešu smarža

Nometņu iela ir ļoti skaista ziedošajos mēnešos, kad, braucot kaut ar velo pa ielu, apreibsti no ceriņu un jasmīnu smaržām. Te laiski saulītē guļ ar dzīvi apmierināti runči, kuri izliekas, ka pie vakardienas aurošanas vainīgs kaimiņa suns. Te smaržo maijpuķīšu pļavas, kurām ir vienalga, vai aug kādā privātmājas dārzā vai tepat, pie grafiti appūstas mājas stūra. Te pie logiem arī ir daudzi ielas dzīves ritma vērotāji, kuri labprāt skatās uz jaunajām ģimenēm, mūsdienu modes dāmām, kādu zigzagā ejošu censoni, garām skrienošo Duksi, kurš jau atkal izlauzies no sētas, vai pārīti, kurš domā, ka nemanāmi var pagalmā bučoties.

Te skrien pa ielām ar nobrāztiem ceļgaliem bērni pēc salčuka. Te pa atvērtu mājas lodziņu sajutīsi kotlešu smaržu un tev taps skaidrs, ko gatavosi mājās.

Te ir krāsas, smaržas un dzīvība. Ritms. Āģīša sirdsritms.