Pirmās liecības par Alekša ielu ir meklējamas 1861. gadā, kad to vēl dēvēja par Aleksandra ielu.

Tolaik ielas garums vairs nebija tikai 400 metri, bet tā bija ievērojami garāka

– Aleksandra ielu veidoja tagadējās Alekša un Aptiekas iela jeb tā stiepās no Duntes ielas līdz Tvaika ielai. Savulaik kolorītā un tolaik arī garā Aleksandra iela savu nosaukumu guvusi no Aleksandra Augstumu slimnīcas vārda jeb tagadējā Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra, kas atrodas Aptiekas ielas malā.

Garās Aleksandra ielas mūžs bijis gaužām īss – jau 1885. gada 18. martā tās garāko daļu slimnīcas pusē pārdēvēja par Aptiekas ielu, bet īso ielas daļu posmā no Tilta līdz Duntes ielai - par Alekseja ielu. Lai arī ne pilsētas domes, ne valdes dokumentos nav minēts, kādēļ ir izvēlēts šāds ielas nosaukums, tiek uzskatīts, ka tas cēlies no Krievijas cara Alekseja I Romanova vārda, kuru mēdza dēvēt arī par Aleksi. Cars 1656. gadā centās iekarot Rīgu, tomēr viņam neveicās. Aplenkuma laikā cara armijas kreisais spārns tika dislocēts Sarkandaugavas Duntes muižā. 20. gadsimta 20. gados šo īso ieliņu pārdēvēja par Alekša ielu, iespējams, par godu cara saīsinātajai iesaukai.

Alekša ielā dzīvoju kopš bērnības un esmu iepazinusi visus tās niķus un stiķus, tomēr pretēji izplatītākajiem stereotipiem par tumšajām Sarkandaugavas ielām Alekša iela ir samērā klusa un mierīga. Īso Sarkandaugavas ieliņu jau kopš bērna kājas esmu asociējusi ar Vizmas Belševicas romānā «Bille» aprakstīto Vārnu ielu – tās pašas noplukušās mājiņas, nabadzīga paskata ļaudis un vīri, kas, kunga prātā streipuļodami pāri ielai, skaļi domā un nobar bērnus, kas spēlējas uz ietvēm. Un, kā izrādās, ne man vienīgajai Alekša iela ir šķitusi līdzīga Vārnu ielai – šeit pirms diviem gadiem arī tika uzņemtas dažas ainas filmai «Bille».

Alekša iela sākas Tilta un Sīmaņa ielas krustojumā – šeit ielu teju sveicina kāda savāda, nenosakāmas funkcijas būve ar pilij līdzīgu jumtu un māja ar lielu pagalmu un brūnu sētu. Tikai 400 metrus īsā ieliņa beidzas krustojumā ar Tilta ielu, kuru noslēdz slavenais Alekša skvērs ar visu brīvdabas vingrotavu. Alekša ielas sastāvā atļaušos iekļaut arī Aivara Neibarta jeb Ņurbuļa namiņu, kur joprojām dzīvo Neibarta sieva Sarmīte, kas, starp citu, pirms daudziem, daudziem gadiem ir bijusi arī mana auklīte.

Pašas Alekša ielas sākumā atrodas slavenā sēta, kura iekļuvusi filmas «Bille» ainās kā «Zilvera vīna darītava».

Lai arī filmēšanas dienās sēta bija īpaši glīti sapucēta, tomēr ikdienā tā ir cieši aizvērta, bet, kas tajā notiek un uz kurieni ved mazās kāpnītes pagalma iekšpusē, man vienmēr ir raisījis neizpratni, taču daži kaimiņi mēļo, ka tur atrodas galdnieku darbnīca. Arī nostāk no koka sētas turpinās pirmskara laiku koka un ķieģeļu mājiņu svīta un pāris padomju laiku sērijveida namu ar leģendāriem iekšpagalmiem ielas kreisajā pusē. Tieši šajos iekšpagalmos dažkārt mēdz blandīties pusaudži un ne pārāk augsta ranga sabiedrības pārstāvji, kas aiz sevis mēdz atstāt gan kādu neizteiksmīgu grafiti uz māju sienām, gan tukšas grādīgo dzērienu pudeles.

Pirms ielas krustojuma ar Āžu ielu iznirst arī neliels zaļš pleķītis – paugurs, kuru tik ļoti iecienījuši vietējie bērni, ka tie pleķītī esošo koku aprīkojuši ar apšaubāmas izturības šūpolēm, pareizāk sakot, striķī iekarinātu koka vāli. Tālāk no pagalma slejas kāda vientuļa un senatnīga ēka, bet tai iepretim atrodas trīs skumīga paskata veikaliņu rēgi – bankrotējis rūpniecības preču, diennakts dzērienu veikals un lietotu apģērbu veikals. Nevarētu gan noliegt, ka Alekša ielā tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas biznesi ātri noplok – par spīti «izmirušajiem» veikaliem vēsturiskajā Alekšielas mājā, pretī slavenajam Alekša skvēram nu jau vairākus gadus braši darbojas juvelieru veikals un darbnīca, kā arī frizētava, kur kāds paziņa valodas barjeras dēļ nesen ieguva visai spicu un rajonam atbilstošu matu sakārtojumu. 20. gadsimta sākumā šajā ēkā atradies G. Aleksandrova koloniālpreču veikals.

Alekša iela noslēdzas pie sīkā parciņa jeb Alekša skvēra un vēsturiskas ēkas ieskāvumā. Arhitekta Oskara Bāra projektētais ķieģeļu nams celts 1899. gadā – šeit atradies īres nams ar vairākiem veikaliem, kas piederējis kādam biznesmenim ar uzvārdu Dobkevičs. Tolaik šeit atradusies apavu darbnīca un vīna veikals, toties ēkas dzīvokļus apdzīvojusi Sarkandaugavai netipiska publika – īpaši pārtikuši ļaudis, kas bija tuvējo lielo rūpnīcu inženieri un valsts ierēdņi. Pēcāk četrstāvu mūra ēkā vairākkārt mainījušies nomnieki – pagājušā gadsimta 90. gados tur atradās miniatūrs pārtikas veikals, tad ilgus gadus darbojās zooveikals «Reksis», bet tagad zooveikala pusē skatlogs tukšs, bet otrā ēkas pusē jau uz ilgāku palikšanu ievācies viens no daudzajiem Sarkandaugavas lombardiem.

Alekša skvērs ir zināmākais Alekšielas apskates objekts, kurā ik dienu pulcējas vietējā elite – suņu vadātāji, pļēguri un pusaudži. Nesen atjaunotajā parkā iekārtota spilgti sarkana vingrotava ar dažādiem krēsliem, atrakcijām un stieņiem, kur aktīvākie sarkandaugavieši var mēroties spēkiem un uzaudzēt muskuļus. Savukārt uz Tilta ielas pusē esošās ēkas sienas ir uzzīmēta kāda sarkana un mākslinieciska spirāle un bumba, kura, iespējams, kaut kādā veidā reprezentē Sarkandaugavas būtību. Par vingrotavas esamību un Alekša svēra nosaukumu teju vai kliedz dažādi uzraksti – uz sienas uzpūstais vārds «Vin-gro-tava» un lielā stabu un restīšu arka ar uzrakstu «Alekša skvērs», kas, kā daži iesmej, līdzinās bēdīgi slavenās Aušvices koncentrācijas nometnes ieejas vārtiem ar visu nacistu sloganu.

Alekšiela jau vēsturiski ir bijusi radīta kā dzīvokļu namu iela, kas lēnām veda uz rajona sabiedrisko centru, Tilta ielu, kur atradās lielākie veikali, servisu sniedzēji un kultūras nams. Arī mūsdienās šī iela neizceļas ar pārlieku lielu ļaužu drūzmu, īpaši modernām ēkām vai spožiem veikalu skatlogiem, kas arī ir šīs īsās Sarkandaugavas pērles šarms.