Agnese Rakovska atklāj, ko pērn Eirovīzijā būtu darījusi citādāk

Kā ir būt par tiesnesi konkursā «Supernova», kurā pērn pati piedalījies?

Atrasties uz skatuves ir daudz, daudz, daudz grūtāk, nekā sēdēt krēslā kā vienam no četriem žūrijas locekļiem. Bet uz maniem pleciem bija liela atbildība, jo es zinu, kā jūtas cilvēki uz skatuves. Es zinu, cik viņi var asi reaģēt vai pārāk kritiski ņemt vērā to, ko viņiem saka, - protams, tās visskarbākās lietas noteikti netiek pateiktas. Es biju ļoti priecīga neatrasties dalībnieku vidū, jo piedalīšanās «Supernovā» ir ļoti intensīvs un emocionāli smags process.

Pirmajā pusfinālā tu asi izteicies par Edgara Kreiļa skatuves tērpu, sakot, ka tas šķiet pārāk ikdienišķs, – kā, tavuprāt, jāizskatās grupai vai dziedātājam, kas šogad pārstāvēs mūs Eirovīzijā?

Edgara Kreiļa gadījumā tas noteikti nebija domāts aizskaroši. Domāju, ka neesmu vienīgais cilvēks, kurš uzskata, ka viņa tērps nebija gluži stilistiski pārdomāts. Jauns, moderns cilvēks, kurš varētu nest jaunas vēsmas gan ar stilu, gan ar mūziku, manuprāt, nebija apģērbies atbilstoši. Neskatoties uz to,

es neesmu nekāds stila eksperts

, bet visas dzīves laikā man ir bijusi ļoti cieša sadarbība ar daudziem modes māksliniekiem, stilistiem. No māksliniekiem, kas ir jauni un daudzsološi, noteikti varētu sagaidīt ko vairāk. Ja Edgars to pats nevar izdarīt, tad noteikti ir citi cilvēki, kas var pieslēgties un palīdzēt. Tāpēc to nevajadzētu uztvert tik asi. Kritika vienmēr ir jāuztver veselīgi. [..]

Ja jau tas cilvēks ir ticis līdz skatuvei, ir jābūt gatavam, ka viņu iztirzās un analizēs. Ja viņš to uztvers veselīgi, tad es domāju, ka viņš līdz finālam paspēs sagatavoties un parādīt tiešām kaut ko vērā ņemamu, jo priekšnesums nav tikai dziesma – tas ir arī vokāls, izpildītājs, tērps. Nevajadzētu to nolikt pēdējā vietā un par tāda veida komentāriem bēdāties. Es esmu ļoti draudzīgi noskaņota pret visiem izpildītājiem un vēlu tikai to labāko. Gribētos, lai mēs uz šīs lielās Eirovīzijas skatuves tiešām izskatītos un skanētu atmiņā paliekoši - lai būtu pēc iespējas mazāk vienaldzīgo. [..]

Es kā žūrijas loceklis vienkārši centos būt godīga un atklāta. Kā sanāca, tā sanāca. Ja man liktu vērtēt pārējos dalībniekus, es noteikti saglabātu tādu pašu attieksmi un teiktu, ko es domāju, jo tas, kāds bija mans rezultāts Eirovīzijā, nemaina manu gaumes sajūtu vai vīziju par to, kam ir jānotiek uz skatuves.

Vai tev jau ir skaidri savi favorīti?

Tas viss ir ļoti mainīgi. Daudzi sevi attaisnos tieši dzīvā priekšnesuma laikā, kad varēs vairāk saprast, vai mākslinieks ir enerģētiski spēcīgs, jo tas ir ļoti svarīgs moments. Es tiešām novēlu visiem veiksmi, jo tā būs ļoti liela loterija un maratons visa februāra garumā. Es to atceros vēl šodien un novēlu visiem izturību un mēģināt izdarīt labāko, ko viņi var uz šīs skatuves.

Manuprāt, pēdējo trīs gadu laikā «Supernovas» Latvijas komanda ir ļoti «audzējusi» savu līmeni. Skatuve šogad izskatās ļoti forši. [..] Es ļoti ceru, ka mēs pārcelsimies uz vēl lielākām telpām un arvien vairāk mūziķu varēs sevi parādīt uz vēl lielākas skatuves, un tas viss būs vērienīgāks.

Tas viss ir «jāaudzē» - tieši tāpēc arī no dalībniekiem tiek prasīts tas, ka dziesmām jābūt vēl labākām, pašai dziesmu rakstīšanai ir jābūt vēl labākai, lai nebūtu tādi gadījumi, ka gandrīz vai puse no iesniegtajām dziesmām ir viena producenta pārstāvētas. Noteikti jaunajiem producentiem ir jāslēdzas klāt, lai šis muzikālais saturs un dziesmu izvēle būtu daudz krāsaināka.

Gribētos, lai mūs šogad pārstāvētu foršs numurs, par ko pašiem, pirmkārt, ir prieks, un kas vēsta, ka šeit arī notiek kaut kāda muzikālā kultūras dzīve.

Pēc žūrijas un skatītāju kopvērtējuma «Triana Park» ar dziesmu «Line» Eirovīzijas pirmajā pusfinālā palika pēdējā vietā. Ja būtu iespēja, ko tu būtu darījusi citādāk?

Tas ir traks jautājums, kuru esmu pārdomājusi ļoti daudz. Ja godīgi, es būtu mēģinājusi visu uztvert mazliet vieglāk, vienkāršāk. Jo tas, ko es nevienam nenovēlu Eirovīzijas ziņā, ir milzīgā atbildības sajūta, kas tevi visu laiku nomāc kā tāda liela vēlme pierādīt...

Ja tevi tauta ir deleģējusi pārstāvēt šo valsti konkursā, tad zemapziņā tu visu laiku gribi attaisnot cilvēku cerības un tas iedzen stresā

- tu koncentrējies uz lietām, uz kurām nevajadzētu. Es noteikti mēģinātu daudz vairāk izbaudīt pasākumu un tik ļoti nesatraukties. Mums bija visādas interesantas lietas ar to, kas notika mēģinājumos. Bija tehnisks negadījums, tad bija pārpratums ar vizuālajām detaļām, plāksnēm un mūsu Mildu. Bija visādas lietas, kas varēja noiet greizi, un tās gāja greizi. Un galu galā man tomēr ir jānodzied tā dziesma! Ja es šobrīd varētu ko izmainīt, es nemainītu ne tērpu, ne konceptu, ne dziesmu – es tikai gribētu iekšēji mainīt savu emocionālo sajūtu uz to, ka viss jau tāpat ir labi, vienkāršāk uztvert šīs lietas.

To es novēlu arī šī gada dalībniekiem, mūsu lielajiem kritiķiem un cilvēkiem, kas varbūt ļoti lielu nozīmi tam visam piešķir. Tas nav pasaules gals.

Nekad nevar zināt, kādā trakā tērpā tu iznāksi uz skatuves vai parādīsies TV ekrānā, – kā tev tas izdodas?

Protams, ar laiku gribētos varbūt mazliet nomierināties. Ja es skatos retrospektīvi, mani tērpi pirms vairākiem gadiem ir bijuši daudz, daudz trakāki – tāds jaunības maksimālisms un eksperimenti, viss taču ir jāuzvelk mugurā, viss taču ir jāpamēģina, vai ne? Jau tagad gribas kaut ko mierīgāku, bet, jā, manā gadījumā es neesmu ļoti stilistiski spēcīga, bet vienkārši zinu, ko gribu. Es ļoti novērtēju to, ka man, piemēram, šobrīd ir Elizabete Džeina Rubene, Žanetes Auziņas meita. Viņa ir potenciāla pilna jauna māksliniece, viņa fotografē. Ja vajadzīgs zināt jaunākās modes un stila tendences, viņa ir īstais cilvēks, kam vajadzētu uzzvanīt.

Tu katru reizi esi redzama citā apģērbā un parūkā – kur visas šīs lietas paliek?

Man mājās pie vecākiem ir vesela ģērbtuve, jo viņiem ir liela māja, bet man maziņš dzīvoklītis. Tāpēc man tur ir vesela istaba ar visu, kas varētu noderēt. Mamma jau smejas, ka man drīz vajadzēs nevis tikai istabu, bet gan atsevišķu māju, kurā es varētu glabāt savus rekvizītus, tērpus, kurpes, visus aksesuārus. Tiem tāds skumjš liktenis, jo tos burtiski pāris reizes uzvelc un tad jau viņi ir neaktuāli diemžēl.

Kas ir tavas pēdējās radošās aktivitātes mūzikā? Kad atkal redzēsim tevi koncertos?

Aizvadītā gada izskaņā izsludinājām papildkoncertus solo programmai «Vienaldzības» lielākajās Latvijas pilsētās, kurās atkal uzstāšos ar stīgu kvartetu «ReDo», atskaņojot Raimonda Paula mūziku.

Pēc veiksmīgi aizvadītiem koncertiem Rīgā, Siguldā un Aizputē, šī koncertprogramma tiks atskaņota arī Liepājā, Valkā, Valmierā, Jelgavā, Talsos, Ventspilī un Bauskā jau no šī gada marta.