«Eirovīzijas» uzvarētāja Netta: Neviens nemāk ballēties tā, kā to dara ebreji

Šā gada «Eirovīzijas» uzvarētāja Netta ir skaļa, krāsaina, apjomīga, vulgāra un labi pamanāma. Ar savu atšķirīgumu viņa savaldzināja Eiropu un uzvarēja šā gada konkursā.

Aptuveni pusstundu pēc uzvaras Netta kopā ar teju visiem Izraēlas klātesošajiem žurnālistiem ieradās uz preses konferenci. Precīzāk būtu teikt, iedancoja, skaļi dziedot «Hava Nagila». Un tanī brīdi aptuveni 4000 fotogrāfi vienlaicīgi mēģināja viņu nofotografēt.

Preses konference risinājās bez aizķeršanās, raitā tempā. Liels bija žurnālistu pārsteigums, ka dziedātāja tik vēlā nakts stundā paziņoja, ka ir atvērta individuālajām intervijām. Ar tiem, kas iepriekš jau bija pierakstījušies, bet viņu vēl nekad nav intervējuši. Pēc aptuveni divu stundu gaidīšanas un paralēli vērojot saullēktu ar skatu uz Lisabonas piekrasti, četros no rīta es beidzot tiku pie sarunas ar kolorīto Nettu.

TVNET: Apsveicu ar uzvaru. Tūlīt jau būs rīts, laikam nekāda lielā svinēšana tagad nebūs?

Netta: Tu ko, traks esi! Es esmu no Izraēlas. Mēs esam staigājoša ballīte. Neviens nemāk tā ballēties, kā to dara ebreji. Man jau ir atdzesēts šampanietis, un es iešu ārā pie saviem faniem, kas ir atbraukuši no Izraēlas. Un mēs dosimies tā nosvinēt, ka baidos, es rīt nokavēšu savu lidmašīnu.

Vienā no intervijām tu savas uzvaras gadījumā solīji Izraēlā noorganizēt ne tikai Eirovīziju, bet arī LGTB (Lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu) kopienas «Pride» gājienu. Nu tu esi uzvarētāja, kā tiksi galā ar apsolīto?

Ar «Eirovīziju» būs grūti, es domāju, turpmākos desmit gadus tā notiks tikai pie mums - Izraēlā. Kā jau solīju, «Pride» gājiens Izraēlā būs. Es priecājos būt par LGTB kopienas ikonu šā gada konkursā. Pati esmu diezgan atšķirīga no visiem cilvēkiem. Mans liekais svars, mans dziedāšanas stils bieži tiek nosodīts. Jā, es esmu lepna, ka cilvēki, kas ir ārpus pareizās seksualitātes rāmjiem, mani uzskata par ikonu. Un, runājot par «Pride» Izraēlā, es domāju, mūsu «Drag Queen» Dana International būs pirmā, kas mani atbalstīs. Tā ka mēs jau esam divas «Eirovīzijas» uzvarētājas.

Kā tev šķiet, kāpēc tieši tu uzvarēji?

Varbūt tāpēc, ka mani neinteresē, ko par mani kāds padomās. Es neiespringstu, ka neatbilstu kāda stereotipiem par «Eirovīzijas» uzvarētāju. Es brīnišķīgi izklaidējos un gūstu baudu no savas dziesmas. Un cilvēkiem patīk, un viņi arī jūt baudu, tas ir kā seksā - viens otram patīk un izbauda procesu.

Zīmīgi, ka balvu tev pasniedza pērnā gada uzvarētājs Salvadors Sobrals. Viņš atklāti izteicās, ka tava dziesma nav «Eirovīzijas» cienīga, bet nu tu no viņa rokām saņēmi uzvaras balvu. Bija forša sajūta?

Es cienu, ka viņš neliekuļo. Un mēs viens otru respektējam, kā mākslinieki. Patiesībā lielākā problēma varbūt ir faktā, ka esam pārāk līdzīgi. Viņš uz «Eirovīzijas» skatuves atļāvās atšķirties ar savu stilu, es izdarīju tieši to pašu, bet savā žanrā.

Tu esi spoža un pamanāma…

Paldies.

Tad nu par tavu stilu, tu esi nomainījusi 666 dažādus stilus, atrodoties šeit, Lisabonā. Vienīgi gredzens tavā zeltnesī ir nemainīgs, bet tu sevi pozicionē kā neprecētu?

(Smejas.) Ak dievs! Esmu pieķerta melos! Labi, labi, atzīšos, jā, esmu apprecināta ar «Eirovīziju». Šis īstenībā ir manas vecmāmiņas gredzens, kurš tiek nodots jau paaudzēm ilgi laulības dienā. Vecmāmiņa jau kādu laiku ir mirusi, un manā kāzu dienā man to būtu bijis jāpārmanto. Dienu pirms aizbraukšanas uz Lisabonu mani pie sevis pasauca tētis un uzdāvināja man šo gredzenu, sakot: «Tu jau man esi māksliniece, un tik drīz jau es tevi pie vīra neizdošu. Tāpēc ņem vecmāmiņas kāzu gredzenu un vismaz uzvari to «Eirovīziju».» Un tā nu es te esmu - «Eirovīzijas» uzvarētāja ar vecmāmiņas laulības gredzenu pirkstā!