Dita Lūriņa par aktiera profesiju: Ja vien tu vari to nedarīt, tad nedari

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Latvijas Nacionālā teātra aktrise Dita Lūriņa-Egliena darbadienu vakaros atkal ir redzama TV ekrānos pašmāju seriālā «Viņas melo labāk», kurš šajā vasarā priecē skatītājus jau ar sesto sezonu. Intervijā ar Sejas.lv viņa dalījās savā pieredzē par to, kā ir būt aktierim Latvijā.

Kādu padomu jūs dotu tiem, kuri sapņo, kļūt par aktieriem?

Man ir ļoti vienkāršs padoms šiem jauniešiem, kuru aizņēmos no vienas rakstnieces. Viņa kādā intervijā stāstīja par to, ka jauni cilvēki bieži uzdod jautājumu – rakstīt vai nerakstīt? Un viņa atbildēja ļoti vienkārši – ja vien tu vari nerakstīt, tad neraksti. Tikai tad, ja tas ir tā, ka tev neļaus rakstīt un tu iesi lēkt Daugavā, tad raksti. Ar aktiera profesiju ir līdzīgi. Ja vien tu vari to nedarīt, tad nedari. Bet, ja tev citādāk jālec Daugavā, tad ej un dari!

Ja ir jādomā, vai es to tiešām gribu vai ne, tad labāk nelīst iekšā un netērēt laiku. Protams, ir dažādi izņēmumi un ekstra gadījumi, piemēram, ka tie, kas nemaz tik ļoti negribēja, vēlāk izrādās visspilgtākie un talantīgākie un pēc tam arī visvairāk mīl šo profesiju, patiesi izjūt misijas apziņu. Bet tie tomēr tiešām ir izņēmumi šajā likumsakarību virknē.

To grūtību žurnālistikā, rakstniecībā vai skatuves mākslā ir tik daudz, ka tās tiešām pārvar tikai tie, kuri nevar elpot, ja to nedara. Un pārējie kaut kādā mirklī pagriežas un aiziet pa citu ceļu... var jau būt, ka šī pieredze ir viņu bagāža, bet tajā pašā laikā uz to var paskatīties kā uz zaudētu laiku. Varbūt nevajag zaudēt laiku un uzreiz iet kaut kur citur.

Kāds, jūsuprāt, ir viens liels pluss un mīnuss aktiera profesijā?

Strādāt aktiera profesijā ir neticami enerģētiski intensīvs darbs ar sevi. Caur to aktieri ilgāk izskatās jauni un viņiem nevar noteikt vecumu. Bet viens liels mīnuss... lielākā daļa aktieru nespēj sevi apzināties kā cilvēku. Viņi ir aktieri. Tad, ja pēkšņi ir kāds tukšāks periods, rodas sajūta, ka esi kā no laivas izmests – arī dzīvē nevar sazemēties.

Vai aktierim ikdienā ir nepieciešamība iejusties tēlā, būt citam?

Jā. Bet nevis tēlā. Tas ir kā... es neesmu asins donors, bet esmu runājusi ar asins donoriem par to – ir kaut kāds vecums, kad viņiem to vairs neļauj darīt, bet organisms jau ir pieradis izstrādāt papildu asins daudzumu, un līdz ar to viņiem, piemēram, asiņo deguns. Un aktieriem ir tāpat – viņi ir pieraduši izstrādāt vairāk enerģētikas un emociju. Ja nav, kur to visu novadīt, tad arī nāk pa degunu ārā [smejas].

Šis ir topošajiem aktieriem aktuāls jautājums - vai ar šo profesiju Latvijā ir iespējams nopelnīt?

Tas ir atkarīgs no aktiera. Tā vienkārši neviens daudz nemaksā. Ja pats strādā, meklē, atrodi savu nišu papildus, iekšā vai blakusprofesijā, tad nav tik traki.

Vairāki aktieri, kuri jau sasnieguši pensijas vecumu, ir atklājuši: lai gan visu dzīvi pavadījuši uz skatuves, var tikai knapi izdzīvot ar to pensiju, kuru saņem. Vai tu baidies, ka tā varētu notikt arī ar tevi?

Tas baida, bet ne tikai aktiera profesijas kontekstā. Ak dievs, tā taču ir visas Latvijas realitāte! Tas ir traģiski, kāds dzīves līmenis ir mūsu vecmeistariem, kuri ir ikonas un leģendas. Aktieris kaut ko saņem tikai tad, ja viņš strādā, bet ir jau kaut kāds vecums, kad ir jābūt vienkārši ikonai un nav jāstrādā, jo viss jau ir izdarīts. Bet nē, ir jāpiedalās dažādos vasaras projektos tīri peļņas gūšanai. Un tā arī ir liela laime, ka vēl var kāpt uz skatuves. Bet ja vairs nevar? Tas ir traģiski, taču tā ir jebkuras profesijas sakarā Latvijā.

Nevaru nepieminēt, ka mēs ar Zani Dombrovsku un Annu Melbārdi jau piekto gadu rīkojam labdarības pasākumu vecmeistaru atbalstam. Tas šogad notiks 1. jūnijā Mūzikas namā Daile. Mēģināsim aktualizēt problēmu, ka mums ir daudzi tautā mīlēti un cienīti aktieri, kuri nespēj apmaksāt savus operāciju, ārstēšanās vai sadzīviskos izdevumus.

Paldies mūsu brīnišķīgajai tautai, kura joprojām dzīvo pēc principa – man vēl pietiek, es iedošu tam, kuram nepietiek. Tikai tāpēc mēs visi vēl smaidām un «peldam virs ūdens».

Ko nozīmē - būt aktierim?

Tikai lielajiem Holivudas «stāriem» maksā daudz, bet ir pilna Amerika ar oficiantiem, kuri var pateikt, ka ir aktieri. Runājot par manu profesiju, pēc padomju laikiem bija ļoti grūti pieņemt, ka mēs esam komedianti, nevis skatuves personības. Nu kāds varbūt, bet tas nav profesijas pamatnoteikums. Aktierim ir jābūt nerram, viņam ir jāvar viss, jāsmīdina tauta arīdzan. To ir brīžam grūti pieņemt, bet man liekas, ka tā ir šīs profesijas būtība.

Visur pasaulē ir lielās zvaigznes, kuras dievina, bet pamatā šajā profesijā jāvar viss. Ja palūdz atkailināt ķermeni vai dvēseli, tev tas ir jādara, jo tā ir tava profesija, nevis tāpēc, ka esi ļoti bezkaunīgs, nekaunīgs un bezkompleksains. Nevienam neinteresē tavi kompleksi, bet interesē, vai tu vari to šajā brīdī, un tev ir jāvar, jo tu esi profesionālis. Cēlās domas par vēl visu ko... tas jau ir nākamais solis.

Viens no diviem pēdējā laika lielākajiem Holivudas skandāliem ir nevienlīdzīgā samaksa vīriešiem un sievietēm – vai tu to esi novērojusi arī Latvijā?

Nē. Mani tas joprojām šokē, ka 21. gadsimtā tas ir iespējams. Lai gan man ir stāstījuši, ka arī Latvijā ir darbavietas, kur tā tiešām joprojām ir problēma. Es to neesmu izjutusi, varbūt esmu naiva – jāaiziet uz teātri un jāpaprasa kolēģiem, cik viņi saņem par to pašu lomu.

Uz augšu