Situāciju glābj pati Svifta, kura atkal jau radījusi lieliskas melodijas (brīžos, kad nerepo), turklāt pārsteigusi saturiski, proti,
šis varētu būt pirmais albums, kurā viņa nedzied par savu salauzto sirdi, bet gan par veiksmīgām romantiskām attiecībām
(«Dancing With Our Hands Tied», «New Year's Day»). Viņas izredzētais jau aptuveni gadu (to gan viņa rūpīgi slēpusi) ir britu aktieris Džo Alvins (Joe Alwyn).
Albuma pirmā puse balstās uz stampājošiem, elektroniskiem hiphopa bītiem, turklāt vienā no dziesmām («End Game») piedalās reperis «Future».
Tomēr pēc pārspīlētā komerciālā pop skanējuma plates sākumā, ar piekto skaņdarbu - manuprāt, albuma labāko dziesmu «Delicate» Teilore nonāk pie pašas būtības, albuma pamatvēstījuma. Sākot jaunas romantiskas attiecības, viņa atklāj, ka jūtas ievainojama, jo «kāds gan par viņu ir radies priekšstats, kāda ir viņas reputācija un vai tā var jaunajām attiecībām traucēt?» Dziesmas piedziedājumā iestrādāts vokodēts vokāls, kas īpaši izceļas pašā sākumā, kad Teilores balss skan bez muzikālā pavadījuma.
This ain't for the best
My reputation's never been worse, so
You must like me for me…
Albuma veiksmīgākie brīži ir tie, kuros Svifta nedusmojas, citiem vārdiem, muzikālais pavadījums nav agresīvs - viņai īsti nepiestāv... Lieliski ir «Gorgeous», «Call It What You Want», izdevušās ir vairākas pantu vietas, taču bieži vien piedziedājumi ar savu pompozumu, lielumu mazliet liek satrūkties.
Uz albuma beigām Teilore izklausās nomierinājusies un samierinājusies, dusmas ir pārgājušas, un plates izskaņā ar akustisko «New Year's Day» klausītājam atklājas tā Svifta, ko iepazinām aptuveni pirms desmit gadiem.
Labākās dziesmas: «Gorgeous», «Delicate», «New Year's Day».
Izdošanas datums - 10.11.2017.
