Kā jau ziņots, 2014. gada augustā Viljamss izdarīja pašnāvību. Viņš bija 63 gadus vecs.

Esejā Šneidere norāda, ka Levi ķermenīšu demence Viljamsam bijusi ļoti smagā formā, kā noskaidrots tikai pēc viņa nāves. Tā ir otrā visbiežāk sastopamā demences forma pēc Alcheimera slimības, ar ko tai ir vairāki kopīgi simptomi. Levi ķermenīšu demence bieži tiek nepareizi diagnosticēta kā Pārkinsona slimība, kā tas notika Viljamsa gadījumā.

2013.gada oktobrī, pāra otrajā kāzu gadadienā, Viljamss izjuta baiļu un trauksmes uzplūdus, kas «sasniedza uztraucoši augstu līmeni», atceras Šneidere. Aktieris jau pirms tam izjuta dažādus fiziskus simptomus, taču pāris un ārsti tos uzskatīja par nesaistītiem. Tā paša gada decembrī Viljamss cieta no paranojas un atmiņas traucējumiem.

Autopsijā Viljamsa smadzenēs tika atklāta augsta Levi ķermenīšu koncentrācija, kas izraisīja akūtu paranoju un «netipiskas emocionālās reakcijas». Šneidere to raksturoja kā «ķīmisko karu viņa smadzenēs».

«Kaut nu viņš būtu zinājis, kāpēc viņam bija grūti, ka tas nebija viņa sirds, gara vai rakstura vājums,»

raksta Šneidere.

Dažus mēnešus pirms nāves Viljamss cieta no panikas lēkmēm un atmiņas zudumiem, kā rezultātā viņam bija grūtības atcerēties savu tekstu, filmējot kinolenti «Night at the Museum 3» («Nakts muzejā 3»).

«Robins zaudēja prātu, un viņš pats to saprata. Vai varat iedomāties sāpes, kādas viņš pārdzīvoja?» rakstā norāda Šneidere. «Un tas nebija nekas tāds, kam viņš zināja vārdu vai ko varēja saprast. Ne viņš, ne arī neviens cits nespēja to apturēt. Nekāds milzums inteliģences vai mīlestības nespēja to aizkavēt. Viņš teica, ka gribot pārstartēt savas smadzenes.»

Atraitne norāda, ka ārsti esot domājuši pareizajā virzienā, taču pauda šaubas, vai patiesa diagnoze un ārstēšana Viljamsam būtu palīdzējusi.

«Es neesmu pārliecināta, vai zināšanas būtu kaut ko mainījušas, ja nu vienīgi paildzinājušas Robina agoniju, kamēr viņš kļūtu par vienu no slavenākajiem medicīnisko izmēģinājumu objektiem,» uzsver Šneidere. «Pat ja viņu mierinātu tas, ka viņš zinātu nosaukumu un varētu cerēt uz gaistošu mierinājumu no zālēm, galu galā terorists tik un tā viņu nogalinātu.»

Šneidere sacīja, ka eseju esot publicējusi, lai veicinātu neirologu izpratni par pacientu un aprūpētāju pieredzi.