Dažus mēnešus pirms nāves Viljamss cieta no panikas lēkmēm un atmiņas zudumiem, kā rezultātā viņam bija grūtības atcerēties savu tekstu, filmējot kinolenti «Night at the Museum 3» («Nakts muzejā 3»).
«Robins zaudēja prātu, un viņš pats to saprata. Vai varat iedomāties sāpes, kādas viņš pārdzīvoja?» rakstā norāda Šneidere. «Un tas nebija nekas tāds, kam viņš zināja vārdu vai ko varēja saprast. Ne viņš, ne arī neviens cits nespēja to apturēt. Nekāds milzums inteliģences vai mīlestības nespēja to aizkavēt. Viņš teica, ka gribot pārstartēt savas smadzenes.»
Atraitne norāda, ka ārsti esot domājuši pareizajā virzienā, taču pauda šaubas, vai patiesa diagnoze un ārstēšana Viljamsam būtu palīdzējusi.
«Es neesmu pārliecināta, vai zināšanas būtu kaut ko mainījušas, ja nu vienīgi paildzinājušas Robina agoniju, kamēr viņš kļūtu par vienu no slavenākajiem medicīnisko izmēģinājumu objektiem,» uzsver Šneidere. «Pat ja viņu mierinātu tas, ka viņš zinātu nosaukumu un varētu cerēt uz gaistošu mierinājumu no zālēm, galu galā terorists tik un tā viņu nogalinātu.»
Šneidere sacīja, ka eseju esot publicējusi, lai veicinātu neirologu izpratni par pacientu un aprūpētāju pieredzi.
