Sipeniece: esmu redzējusi īstu trekno gadu vājprātu, 2. daļa (280)

Par dzīvesprieka trūkumu laikam jau tiešām nevari sūdzēties. Bet kas īsti ir tavas pašizglītošanās programmā?

Nu, tagad apmeklēju angļu valodas kursus. Man vienai ir brīnišķīga pasniedzēja – sveiciens Dārtai, drīz atkal būšu! Es tiešām gribu īstenot to sapni, ka katrā valstī spētu runāt vismaz vienā tur saprotamā valodā. Vēl mani var aizkustināt arī seriāli! Ne jau tādi bezgalīgie, bet ar saturu. Vienreiz uzslēdzu vienu krievu televīziju un tur rādīja seriālu "Pūpolsvētdiena". Izrādās, ka tā pamatā ir patiesi notikumi. Tur ir runa par septiņdesmitajiem gadiem, par laiku, kad es piedzimu un augu. Tas seriāls ir tik veiksmīgi uztaisīts, ka tiešām aizveda mani atpakaļ tajā laikā. Un es sapratu – es to negribu atpakaļ ne par ko!

Es darīšu visu savā dzīvē, lai nenonāktu atpakaļ tādā jūgā. Tas, ko piedzīvoja mana mamma, kura audzināja trīs bērnus un kurai vajadzēja izdomāt, kā mūs vispār pabarot...

Atceros, ka man bija salauzta kāja un mamma nesa dakterim konjaka kasti, kurā bija iebāzti iekšā 25 rubļi, lai tikai viņš uz mani paskatītos cilvēcīgām acīm. Tā skaitījās bezmaksas medicīna... Tagad viss ir daudz labāk! Galu galā cik ilgi mēs dusmosimies uz laiku, kurā dzīvojam? Cik mēs varam kaukt par krīzi? Es atvainojos, kad bija karš, lūk, tā bija krīze!

Šī krīze taču patiesībā ir ļāvusi cilvēkiem nolaisties uz zemes. Treknie gadi ir pagājuši, un ir atkal parādījušās normālas dzīves vērtības.

Es to saku visu laiku. Biju tajos pasākumos, kurus organizēja treknajos gados. Biju aculieciniece VĀJPRĀTAM! Piemēram, biju valsts uzņēmuma pasākumā, kura budžets bija tāds, kā nevienai bankai. "Cinevilla" bija uztaisīta kā Venēcija, kurā tecēja upes un pa tām peldēja gondolas! Valsts iestādes vadītājs iznāca cauri ūdens ekrānam ar lietussargu rokās! Perversija! Un man samaksāja aploksnē un pateica, lai tikai nevienam nesaku...

Tevi joprojām aicina vadīt pasākumus?

Aicina, aicina, bet nu jau tiešām tie uzņēmumi, kuri naudu nopelna paši ar savām, godīgām rokām. Pieļauju, ka mana publiskā viedokļa izteikšana jau ir devusi rezonansi – valsts iestādes gan vairs neaicina. Es varbūt neesmu tāda ļoti liela taisnības cīnītāja, bet tas, kas darījās tajos tā saucamajos treknajos gados, viesa manī zināmas bažas, cik tālu var aiziet. Es arī nevaru teikt, ka krīze manā ģimenē ir devusi baigo triecienu. Jā, alga ir mazāka, pasākumu ir mazāk, bet jāteic arī, ka mūsu ģimenei nebija raksturīgs tas trakais amoka skrējiens.

Var jau būt, ka man palaimējās ar dzīves draugu, kurš domā uz priekšu. Nekādus līzingus un kredītus neņēmām.

Man, protams, nav tiesību nosodīt cilvēkus, kuri šos kredītus ņēma, jo katrs gadījums ir unikāls, bet tajā pašā laikā pazinu cilvēkus, kuriem abiem bija līzingā jaunas mašīnas, māja kredītā Mārupē, un ne jau tāpēc, ka viņi būtu sākuši kādu jaunu, veiksmīgu biznesu. Tas bija tas izteiktais piemērs – ai, gan jau kaut kā. Un ko tagad dusmoties uz to dzīvi?

Klau, kur tu tomēr gūsti to dzīvessparu? Tas nāk ārā acīmredzami – paklausies radio, apskaties TV vai vienkārši ar tevi parunājies...

Kad cilvēks dzimst, viņu pieved pie kaut kāda benzīntanka. Vai nu es biju tik bezkaunīga, ka paņēmu vairāk nekā citi, vai arī kāds aizskatījās un ielēja manī vairāk, bet tā vienkārši ir. Mani patiesībā šis jautājums vienmēr ir mulsinājis, jo pašai nešķiet, ka kūsā pāri malām un vēl varu citiem iedot. Vakaros es arī esmu nogurusi un negribu vēl uz diseni aizšaut. Dažreiz aizmiegu pusceļā – midzinot bērnu, lasot viņam grāmatu. Mundra esmu no rīta. Un tad, kad ir ieraksti televīzijā, tad jau laikus sevī uzkrāju to enerģiju, jo zinu, ka vajadzēs to visu izšaut. Taču nakts dara savu – tad atkal uzlādējos kaut kādā benzīntankā, un viss ir atkal kārtībā. Dažbrīd vienkārši vajag paklusēt un pagulēt.

Televīzijas šovos jau nu tiešām šķiet, ka tev enerģija veļas pāri malām. Visticamāk, ka tādēļ jau tevi joprojām tik daudz arī aicina. Jaunas sejas, protams, vajag, bet ar to vien ir krietni par maz.

Laikam jau iestājies tāds laikmets, ka jauna, smuka seja ātri apnīk, ja nespēj tev neko vairāk dot kā tikai to skaistumu. Vairāk interesē personības.

Spriežu pati pēc sevis. Man patīk tie raidījumu vadītāji, kuri mani tiešām uzrunā kā cilvēki, kā personības. Piemēram, Opra Vinfrija Amerikā. Viņa nav ne modele, ne standarta skaistule, bet viņa ir efektīga. Kad viņa runā, visi ir viņas varā. Tāpat skatos šovus krievu televīzijās, kur arī ir daži tādi vadītāji. Tā ir manta, un no tās var mācīties.

Tad tu no šiem cilvēkiem arī reāli gūsti labumu sev?

Es ceru, jo dažreiz jau ir tā, ka cilvēks ir izlasījis tūkstošiem grāmatu, bet tas vēl nenozīmē, ka viņš noteikti ir kļuvis gudrs. Bet man patīk tā sajūta, kad tu saproti – zini vēl tik maz un ir tik skaisti, ka vēl ir kaudze grāmatu, ko vajag izlasīt. Tad nu pērc un liec plauktā!

Tava vecākā meita arī ir tajā vecumā, kad cilvēks sāk aktīvi mācīties no citiem, izvēlēties, ko tad tajā dzīvē īsti darīt. Viņa mēģina tevi atdarināt?

Mani tas biedē, jo viņa sāk runāt par kaut kādiem teātriem un aktieriem. Es taktiski mēģinu viņu novirzīt no šīs domas. Zinu, ko tas nozīmē. Viņa, protams, dzīvos tā, kā gribēs, un es viņai centīšos neko neuzspiest, lai gan nu jau izskatās, ka uzspiežu. Ir gan viena lieta, ko es tiešām uzspiežu apzināti, – uzstāju, lai viņa pabeidz mūzikas skolu. Kaut vai ar godu tiek tam cauri. Cilvēks, kam ir muzikālā izglītība, tomēr ir bagātāks par to, kuram tādas nav. Un viņai ir dotības, ir muzikālā dzirde. Instruments mums ir, ho, ho, ho – čells! Bija jāpērk mašīnas ar krietni lieliem bagāžniekiem, vēl es to regulāri vedu remontēt, kas nav lēti, bet tas instruments ir tiešām brīnišķīgs. Un es viņai saku: "Tu pat nestādies priekšā, kā pēc tam teiksi man paldies!"

Vienā intervijā pirms astoņiem gadiem, ko taisīju ar tevi kādam nu jau neeksistējošam preses izdevumam, teici, ka tev ir bail par to laiku, kad Grieta, kurai tad bija četri gadi, būs tīņa vecumā, jo tu pati tajā vecumā nevarēji ar mammu īsti satikt. Kā tad īsti tagad ir?

Redzi, toreiz, kad es biju tīņa vecumā, mūsu vecāki jau īsti nezināja, kas ar to bērnu notiek, kādi hormoni tur iekšā trako. Tev taču viss vēl ir priekšā – pirmais skūpsts, pirmā mīlestība, pirmā cigarete, pirmā alkohola glāze, viss pirmais. Tas biedē un vilina vienlaikus. Jā, manam bērnam tas tagad ir priekšā, un tas ir traki! Bet mēs tam jau laicīgi gatavojamies. Kad tas ezis nāk ārā, tad es viņai tā mīlīgi paprasu: "Klausies, tas jau ir tas tīņa vecums?" Un viņa saprot to humoru. Turklāt Grieta ir no tiem bērniem, kuru tomēr varēs saturēt grožos. Viņai dievs ir devis tādu labu raksturu. Taču jaunākā meita gan, kā izskatās, būs tāda daudz asāka. Nu, tuvāk manam raksturam... Un labāk ir ļaut iet un aplauzties pašam, nevis stāvēt durvīs un nekur nelaist. Ja mani vecāki nebūtu man daudz ko aizlieguši, iespējams daudz kas manā dzīvē būtu bijis savādāk. Lai gan es neko nenožēloju. Taču esmu gājusi pa naža asmeni. Negribētos, lai mani bērni nonāktu līdzīgās situācijās.

Koks ar diviem galiem – ja nebūtu daudz kam gājusi cauri, tad tagad nebūtu tāda, kāda esi!

Jā, bet ir stāvējuši klāt pamatīgi eņģeļi. Es nevaru redzēt, vai maniem bērniem arī tādi ir. Man tiešām ir bijusi sajūta, ka neredzamas rokas palīdz un burtiski izvelk ārā no baisām lietām. Vēlāk kļuvu viedāka un sāku ticēt tam, ka tiešām eksistē vēl kaut kas bez tā, ko mēs redzam un sataustām. Nu, ir tas liktenis, lai cik tas nebūtu banāli. Un bieži jau ir svarīgi tieši tas, ka tu esi nonācis pareizajā laikā un vietā. Labs piemērs ir tas laiks, kad Andrejs Ēķis mani uzaicināja strādāt "Picca TV". Es gāju kā tanks, man tas darbs patika, es varēju naktī filmēt un naktī montēt, lai tas no rīta būtu ēterā. Tā bija mana skola – Ēķis man dzīvē izdarīja milzu pakalpojumu, jo ļāva man trenēties, nevis kā daiļslidotājiem, kuriem ir sausie treniņi, bet uzreiz uz ledus. Tā dzīvē bieži negadās. Un viss tikai tāpēc, ka iepazināmies "Ceļojumā uz Tukumu". Veiksmei un pareizajam brīdim un vietai dzīvē ir milzīga loma.

Rezumējot var teikt, ka arī šis brīdis ir tāds, kad jūties īstajā vietā un laikā?

Noteikti. Man nav par ko sūdzēties. Katru rītu, braucot uz darbu, skaitu mantru: "Paldies par to, kas man ir!" Goda vārds! Un tas ir jādara – ir jāsaka paldies visiem, kas dod iespēju izpausties un izrāda par tevi interesi.