Kad 2012.gadā Spēlmaņu naktī režisoru Feliksu Deiču - vienu no Valmieras teātra stūrakmeņiem - godināja teātra ļaudis, pasniedzot balvu par mūža ieguldījumu, viņš pavisam godīgi teica: «Saistībā ar šo balvu jūtos ne pārāk labi, jo ir tik daudz cilvēku, kuri to ir pelnījuši un gaida. Man tā nāca negaidīti. Uztvēru to mierīgi un jutos mazliet neērti. Ir daudz aktieru un režisoru, kam šīs balvas laiks jau pienācis. Es ceru, ka man vēl ir dots laiks, man to saņemt bija par agru.» Kopš šīs balvas saņemšanas ir pagājuši nu jau vairāk nekā pieci gadi, bet režisors joprojām aktīvi strādā, šajā laika posmā Valmieras teātrī radot izrādes - M.Gorkija «Dzimtu» («Vasa Žeļeznova», 2013), Ģ.Urbana «Visām pelēm garšo siers» (2014), kas kļuvusi par bērnu izrāžu hitu, Dž.Marella «Saules pelni» (2014), vēl nesen, atkal atgriežoties pie sava iemīļotā krievu klasiķa, pabeidzis darbu pie M.Gorkija «Zikovi» (2016), ir ķēries pie jauna iestudējuma - franču filozofa un dramaturga A.Kamī lugas «Pārpratums». Šī ir Feliksa Deiča tagadējā jeb otrā dzīve - kā viņš pats ir teicis. Tā sākās 1993.gadā.

Pirmā dzīve bija gandrīz 30 gadi Jaunatnes teātrī. Uz turieni viņš aizgāja, tikko pabeidzis aktierstudiju, bet pirms tam paguvis izmācīties par hidroinženieri un pat uzcelt vienu tiltu, spēlējis studentu teātrī, pēc tam beidzis Rīgas Krievu drāmas teātra studiju, taču būtiskāko mākslas pieredzi guvis, strādājot Jaunatnes teātra krievu trupā par aktieri un režisora Ādolfa Šapiro asistentu. Tā bija viņa jaunība. Pēc Jaunatnes teātra aizvēršanas kādu laiku nebija saprotams, ko darīt. Palīdzīgu roku sniedza Herberts Laukšteins, piedāvājot taisīt izrādi Liepājā. Kad tā bija gatava, atbrauca Valmieras teātra direktors Pēteris Sūcis un piedāvāja strādāt Valmierā, brīdinot, ka teātra nav, to vēl ceļ, jaunie aktieri no viņa ir aizgājuši, palikusi tikai vidējā paaudze. Felikss Deičs riskēja un piekrita. Metās ar galvu atvarā. Sāka strādāt. Ar laiku viņam pievienojās arī Varis Brasla, Māra Ķimele, Mihails Gruzdovs. Pamazām kļuva vieglāk. Teātris tika burtiski radīts no jauna. Bija atbildība un azarts. Viņi visi gribēja, lai šis teātris būtu. Felikss Deičs ar lielu enerģiju un ticību iestudēja piecas izrādes gadā. Pamazām teātris sāka attīstīties un ieguva atzinību. Ilgo celtniecības gadu novājinātajai aktieru trupai Felikss Deičs lika strādāt pie sarežģītiem uzdevumiem, bet darīja to ar mīlestību un pedagoģisku smalkumu. Jau pēc dažiem gadiem viņa R.Blaumaņa lugu iestudējumi «Ļaunais gars» un «Trīnes grēki» saņēma Latvijas Teātra gada balvas, vēlāk pievienojās «Pie aizbirušā avota», novatoriski atklāts «Potivāra nams» un «No saldenās pudeles». Pateicoties tam, ka tieši Valmierā tapa pēc Blaumaņa darbiem iestudētas izrādes, spējot uz R.Blaumaņa lugām palūkoties neierasti un dziļi, teātris kopš 1999. gada varēja atļauties sarīkot šā dramaturga darbiem veltītu starptautisku festivālu. Par izcilu notikumu Latvijas teātra dzīvē kļuva A.Čehova «Ivanovs» (1997) - iestudējums kļuva par Gada izrādi, bet Felikss Deičs par Gada režisoru.

Ja vajadzētu vienā teikumā formulēt Feliksa Deiča režijas - tā būtu neticība tam, ka jebkas ir tikai labs vai ļauns. Viņš atsakās pasauli redzēt melnbaltu, atsakās noticēt vispārpieņemtām patiesībām. Katra jauna izrāde ir režisora mēģinājums palūkoties uz cilvēkiem dziļāk un patiesāk, paņemt aktieri pie rokas un izvadāt pa lomas labirintiem tā, ka aktierim atliek tikai to izdarīt. Jo ikviens aktieris, kurš strādājis pie Feliksa, zina - no katra darba viņš iznāks, uzzinājis kaut ko vairāk pats par sevi, savu varēšanu.

«Saprotiet, televīziju ieslēgt nedrīkst, jo tur ir viens un tas pats humora un prāta līmenis, un tas nav interesanti. Nekas tevi neved uz priekšu, viss iet blakus vai zemāk par tevi. Ar labu literatūru, teātri un kino var sevi atjaunot un piepildīt. Ir jāmāk laikā apstāties, rast laiku un iespējas sevī kaut ko sakrāt. Ja sevī nekrāsi - īpaši aktieris - tad ar ko iziesi uz skatuves? Ar prasmi runāt? Runājošās galvas - tā nav māksla. Pati galvenā nav auss, bet sirds,» saka Felikss.

Nu, Feliks, daudz laimes!