Šobrīd medijos varam lasīt, ka jūsu trio vārds saistīts ar tādiem izteicieniem, kā «viens no azartiskākajiem ansambļiem», «aktuālākais Latvijas mūziķu sastāvs», «trio, kurš atsaucas komponistu trakākajām idejām». Bet kā jūs pašas vērtējat savu šī brīža gājumu Latvijas mūzikas arēnā?

Guna Šnē: Azartisks, aktuāls, trakulīgs - tā ir tikai virspusējā «Art-i-Shock» jēdziena daļa. Negribētos sev uzspiest šādus ātri no modes izejošus zīmogus. «Art-i-Shock» pamatideja ir emocionālais vēstījums, radošas enerģijas satricinājums un mūsu iekšējās pasaules pārdzīvojums caur mūziku, ko klausītājs piedzīvo koncertā. Šo ārkārtīgi sarežģīto māku cenšamies apgūt un apzināt, tas arī ir pats būtiskākais Latvijas mūzikas dzīves arēnā, ko es gan drīzāk sauktu par kamerzāli, nevis arēnu.

Nupat iznācis jūsu trio pirmais un jau laimīgais mūzikas ierakstu kompaktdisks. Pastāstiet par sajūtām, saņemot «Zelta mikrofona» apbalvojumu kategorijā «Labākais akadēmiskās mūzikas albums».

Guna Šnē: Jebkura balva kādā no radošajām mākslām ir ļoti subjektīva. Bet tādu saņemt, it īpaši par pirmo CD, ir gana tīkami. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mums pašām liekas - strādājot pie CD, izdarījām maksimumu no tā, ko šobrīd spējam. Puse balvas pienākas mūsu asi dzirdīgajam un mūzikā tik pieredzējušajam skaņu režisoram Normundam Šnē.

Kādu mūziku varam dzirdēt debijas albumā un kādu komponistu daiļradi varam iepazīt?

Guna Šnē: Albumam izvēlējāmies 7 no 20 mums rakstītajiem latviešu autoru darbiem. Galvenie izvēles kritēriji bija parādīt pēc iespējas daudzveidīgāku mūsdienu latviešu mūzikas ainu, kā arī mūsu trio sastāvu no visdažādākajiem instrumentu izmantošanas rakursiem. Diskā skan Platona Buravicka, Riharda Dubras, Lindas Leimanes, Georga Pelēča, Andra Vecumnieka, Kristapa Pētersona un Zigmara Liepiņa darbi.

Šķiet, ka komponisti labprāt raksta mūziku, ko var atskaņot jūsu neordinārais trio sastāvs. Kā notiek sadarbība ar komponistiem? Jūs atrodat kādu, kuru uzrunāt, vai arī komponisti paši piesakās?

Guna Šnē: Situācijas ir ļoti individuālas. Ir komponisti, kuru mūzika mūs ļoti uzrunā, tad nu arī mēs uzrunājam viņus ar aicinājumu komponēt darbu mūsu sastāvam. Ir autori, kurus izvēlamies pieskaņoti kādai konkrētai programmai ar konkrētu tematisku mērķi. Daži skaņraži uzrunā mūs paši, tad mēs uzklausām viņu ideju un paturam to prātā līdz brīdim, kad šī ideja iekļaujas kādā koncertprogrammā. Bet šobrīd mēs ļaujamies ļoti daudz kam, tai skaitā arī Latvijas Mūzikas akadēmijas kompozīcijas pedagogu izvēlei studentu darbu atskaņošanā «Latvijas Jauno mūzikas dienu» noslēguma koncertā. Pārbaudām praksē, vai leģendārā krievu čellista Mstislava Rostropoviča teiktais atbilst patiesībai: «Lai atrastu vienu pērli, jāielaužas neskaitāmi daudzās tukšās gliemenēs.»

Vai sadarbībā ar komponistiem jaundarbu tapšanā ir bijis kāds gadījums, kas izvērties par traku muzikālu risinājumu un eksperimentu?

Agnese Egliņa: Šķiet, ka visradošākā un eksperimentālākā sadarbība trio «Art-i-Shock» ir bijusi ar latviešu komponisti Marinu Gribinčiku viņas skaņdarbā «Agronomiskais process». Skaņdarba partitūrā noskaidrojās, ka Elīnai (trio sitaminstrumentālistei) ritmiski jāber bļodā rīsi, kā arī jāgrabina instruments — rotaļlieta «vistiņas». Mums visām bija jāčukst, balsī jāizkliedz Arrrrr – t! – i – ššššššok!, aizrautīgi un dinamiski jāberž smilšpapīrs. Man bija jāzīmē zīmējums, kamēr Guna izspēlē solo epizodi uz čella, kā arī kompozīcijas kulminācijā jāvelk rokās gumijas cimdi un jāberž ar tiem pa klavieru stīgām, lai radītu ausij netīkamus švīkstus. Tas patiešām bija īstens un jautrs hepenings gan mums, gan klausītājiem.

Kur rodas jūsu inovatīvās koncertprogrammu idejas? Saņemat kādu radošu vīziju?

Guna Šnē: Labai idejai ļoti būtiska ir sadarbība, ideju mijiedarbība, filtrēšana, kopīga izvērtēšana, aizstāvēšana, argumentācija. Bet pamatā idejas kā tādas rodas, esot mūzikā, komunicējot ar cilvēkiem vai vienkārši fantazējot miera periodos. Uzkāpjot vienā virsotnē (realizējot ideju), paveras skats uz arvien jaunām, līdz šim neapjaustām. Ļoti būtiski ir atrast laiku tik muļķīgai lietai kā sapņot. Ko es vai mēs gribētu darīt, ja pēkšņi viss būtu iespējams? Ir labi apzināties mērķus, uz ko tiekties. Jo tālāks mērķis, jo lielāka piepūle būs vajadzīga tā realizācijai, attiecīgi augstāka būs sasniegtā virsotne un tālāks skats uz nākamajām. Ļoti bieži jauna ideja rodas tieši tajā brīdī, kad esi tajā virsotnē, tikko pievārējis kādu sarežģītu projektu, vēl neapzinājies patieso nogurumu, bet prātā tajā brīdī atbrīvojas daudz vietas, ir radošais gandarījums, bet smadzenes vēl strādā uz koncerta adrenalīna rēķina.

Jau minētajā 27. martā festivāla «Latvijas Jaunās mūzikas dienas» noslēguma koncertā jūs atskaņosiet dažādu repertuāru, tostarp četrus jaundarbus. Pastāstiet nedaudz vairāk par pašu mūziku! Ko varēsim dzirdēt? Vai ir kādi jauni muzikāli atklājumi jums pašām?

Agnese Egliņa: Katra tikšanās ar jaunu kompozīciju ir patiesi interesanta, jo ikviens komponists cenšas parādīt savas sajūtas, emocijas. Šoreiz visi jaundarbi ir ar savu tembrālo krāsu, stāstu. Piemēram, Madara Pētersone skaņdarbā «The Min» pēta cilvēcisko laika izjūtu, un viņai šķiet, ka apjausma par laiku varbūt ir viena no lielākajām pieredzēm, ko cilvēks iemācās šeit uz zemes. Līva Blūma, rakstot kompozīciju «Rope-A-Dope», ir iedvesmojusies no boksa mača Meivezers pret Makgregoru 2017. gada 26. augustā. Skaņdarba nosaukums apzīmē Muhameda Ali iecienītu paņēmienu, kur cīkstonis ar šķietami zemas intensitātes pretošanos nokausē savu pretinieku, lai beigās dotu tam liktenīgu triecienu.

Komponistes Agitas Reķes jaundarbs «Tauriņi» iedvesmots no senas indiāņu teikas, kur tauriņi ir kā simbols kas reprezentē vecu, viedu sievu. Turpretī Marinas Vidmontes kompozīcijas nosaukums «Debesgaishas acis... deg!» ir radīts, balstoties uz nošu augstumu burtu diatoniskiem un hromatiskiem apzīmējumiem. Šo nosaukumu veido trīspadsmit skaņu rinda, kas arī ir visa skaņdarba mūzikas materiāla pamats.

Šis nav pirmais gads, kad piedalāties šajā festivālā. Pastāstiet par savu līdzšinējo pieredzi «Latvijas Jaunās mūzikas dienās». Kāda jūsu skatījumā ir šī festivāla nozīme?

Agnese Egliņa: Šogad mēs noslēgsim «Latvijas Jaunās mūzikas dienas» (LJMD), bet 2016. gadā mēs atklājām festivālu ar koncertu LNB Ziedoņa zālē. Tovakar mēs pirmatskaņojām Platona Buravicka jaundarbu «Voltāža», kā arī Kristapa Pētersona «Z.I.E.M.A» (Zigzagging Images and the Elements of the Melancholic Actuality). Abi šie skaņdarbi regulāri tiek atskaņoti mūsu koncertos, kā arī ir iekļauti mūsu debijas CD «Art-i-Shock».

LJMD ir vienīgais festivāls Latvijā, kas mērķtiecīgi atspoguļo latviešu jauno mūziku visdažādākajos žanros, arī trio «Art-i-Shock» pamatrepertuārs ir latviešu laikmetīgā, pēdējo septiņu gadu laikā radīta mūzika. Mūsu pūrā jau ir ap 20 skaņdarbu un šogad, pateicoties Latvijas Komponistu savienības pasūtinājumiem, tiem piebiedrosies vēl četri jaundarbi. Manuprāt, šis festivāls ir latviešu mūzika īstiem gardēžiem, tiem, kuri vēlas zināt, kāda ir Latvijas skaņas garša, kā arī ir zinātkāri sadzirdēt, saklausīt jauno komponistu devumu. Šogad festivālā pārstāvēto komponistu spektrs ir īpaši plašs un daudzveidīgs, un katrs klausītājs var atrast sev to tīkamāko.

Manu, ka jūs var dzirdēt muzicējam dažādos žanros, turklāt arī auditorija ir gana plaša - bērni, jaunieši, pieaugušie, mūzikas profesionāļi, mūzikas gardēži, viedie klausītāji. Kas pašām šķiet piemērotākais žanrs, kurā trio būtība tiek visspilgtāk atspoguļota?

Guna Šnē:

Trio būtība ir uzrunāt klausītāja emocijas caur mūziku kā tādu, ārpus kaut kādas klasifikācijas.

Visi emocionālie procesi mūsos un klausītajos ir nepārtrauktā kustībā un pārmaiņās. Mēs nekad nevaram paredzēt, kāda tieši mūzika kurā brīdī uzrunās mūs pašus, kur nu vēl svešu cilvēku. Un pārsvarā mēs to neuzzinām arī pēc koncerta, jo patiess pārdzīvojums, emocionāls šoks — artišoks, ļoti bieži ir kluss un intraverts, to nevar izpaust ne vārdos, ne ovāciju vai aplausu skaļumā. Tieši tāpēc arī šī žanru dažādība ir nepieciešama. Bet, ja man ir nedaudz jākonkretizē, tad daļa trio būtības ir latviešu komponistu mūzika, kas rakstīta tieši mums, sadarbībā ar mums, tā ir ļoti īpaša. Un es priecājos, ka tā arī ir savstarpēji ļoti kontrastējoša.

Septiņu gadu ilgā kopīga muzicēšanā droši vien jau esat iepazinušas savu klausītāju Latvijā. Raksturojiet viņu.

Guna Šnē: Tieši tāpat, kā man negribas uzlikt kādu apzīmējošu zīmogu mums pašām, es negribētu uzlikt to arī klausītājam. Mūzikā svarīgi turēt ausis un emociju antenas ieslēgtas. To spēj visi cilvēki.

_{www.artishock.lv}