Šā gada februārī Latvijas alternatīvās mūzikas cienītājiem bija iemesls priecāties - pašmāju grupa «Indygo» publiskoja ziņas par jauno singlu «Answers», singla prezentācijas turneju un albumu, kas klausītāju ausis sasniegs rudenī. Intervijā grupas dalībnieki Mārtiņš Vaters, Miks Riekstiņš un Mārtiņš Leja sniedza atbildes uz jautājumiem par jauno mūziku un tās radīšanas procesu, izmaiņām grupas sastāvā un skanējumā, kā arī viņu pašu attiecībām ar mūziku.
Sveiki, pastāstiet īsumā, kas jūs esat un kas ir «Indygo»?
Mārtiņš Vaters: «Indygo» ir trio, kurš šogad rudenī laidīs ārā jaunas vēsmas. Esam 16 gadus «jauna» grupa un tagad esam izkārtojušies trijatā. Pēc ilgākas pauzes sākām strādāt no jauna pāris gadu atpakaļ. Mazliet pamainot sevi, jo visu laiku esam pozicionēti kā progresīvā roka, alternatīvā roka pārstāvji, tagad esam vairāk alternatīvais roks ar nelielām progresijas iezīmēm mūsu mūzikā. Ja nu kāds klausās alternatīvu mūziku, tad mēs esam alternatīvam rokam kā pašsaprotama grupa. Tā ka jā, esam rokgrupa, trio «Indygo».
Runājot par jauno albumu, jūs tikko izlaidāt pirmo singlu «Answers». Par ko ir šī dziesma?
Vaters: Šī dziesma patiesībā ir par mani. Vai arī par Miku, vai Leju. Tā ir par to, ka šausmīgi uzkrita uz nerviem cilvēku čīkstēšana.
Miks Riekstiņš: Viss ir slikti, nekas nav labi.
Vaters: Jā, un, kad tu klausies un tā čīkstēšana ir visur, tad tā teksta ideja ir par to, ka cilvēki čīkst, bet apbrīno kādu citu. Un tad domā, ka viņš vienmēr var izdarīt, ka viņam sanāk tas vai viņš ir tāds. Tā ir tāda aprunāšana un tajā pašā laikā apbrīnošana, ka ir cilvēks, kuram ir vienmēr atbildes uz visu.
Kopā ar singlu tikko izlaidāt video, kas tam kalpoja par iedvesmu un kāds stāsts tam apakšā?
Vaters: Ideja tapa uz teksta pamata - kaut kā meklējums un kaut kas, kas vienmēr ir acu priekšā, bet to kopumu neredzi, neieraugot sīkās detaļas.
Miks: Video ir par niansēm, par to, ka, kaut ko mazu darot, tu ej uz kaut ko lielāku, piemēram, visi skatās uz aisberga redzamo daļu un liekas, ka viņam viss sanāk, kāds apskauž, kāds apbrīno, bet neviens jau neredz to daļu, kas ir zem ūdens.
Vaters: Jāsaka liels paldies Oskaram Lūsim, kurš piedalījās šā video tapšanā, nākot ar ļoti daudzām savām idejām. Malacis džeks, viņš vispār taisa ļoti labas lietas, paskatieties viņa darbus!
Vai pirms albuma iznākšanas rudenī varam gaidīt vēl kādu singlu?
Vaters: Jā, protams, mēs plānojam vismaz pāris līdz rudenim noteikti izlaist. Galu galā visas dziesmas albumā būs singli! (Smejas.) Vai hiti, es nezinu.
Cik ilgi jūs jau strādājat pie jaunā albuma un cik tas ir tālu no pabeigšanas?
Mārtiņš Leja: Es domāju, albuma sākums jau ir meklējams albumā «Stars», pie tādām dziesmām kā «Temīda», «Zeme», daļēji arī jau «Decoy» albuma laikā «Oceans» bija šī trio darbs.
Miks: Sanāk 2012. gads, kad mēs sākām spēlēt kopā, jo grupai pievienojos es un Leja, tad jau kaut kādā veidā arī grupas skanējums pamainījās.
Leja: Mēs viņu pavirzījām daļēji uz to, kas šobrīd sāk skanēt no mums, bet tā muzikālā ideja, kāda viņa šobrīd skan, ir meklējama jau pirmajos albumos, jo bija kaut kādi brīži, kad visi netika uz mēģinājumiem, tad mēs trijatā sākām džemot. Sāka veidoties kaut kādas harmonijas un radniecīgās idejas, tēmas, kas paredzētas šajā albumā. Bet, ja runā par visjaunāko materiālu, tad man liekas, ka mēs pie tā strādājam jau divus gadus.
Miks: Tieši šis ir ierakstīts jau divus gadus, bet pamati varētu būt likti jau 2012. gadā?
Leja: Jā, kaut kādas idejas jau nāk no 2012. gada, piemēram, Vatera iespēle, kas būs «Eposā» – priekšpēdējā gabalā no albuma.
Miks: Idejas ir vāktas jau gadiem, sākot ar 2012. gadu, tikai tagad, pēdējos divos gados, arī beidzot...
Leja: ...tā aktīvi pie tām strādājām un lipinājām kopā to materiālu. Mēs albumu aizbraucām rakstīt uz vietas studijā, lai klausītos demo. Tā mēs perfekti varējām saprast, kā no malas albums izklausītos, ja tas būtu spēlēts tikai trijatā bez nekādām blakus ģitārām, kas ir citiem pārspēlētas pāri vai kaut kā tā. Mēs varējām analizēt, un līdz ar to viss process bija tāds, ka mēs izklausījāmies, atšancējām, pagāja pusgads, mēs iegājām studijā un faktiski nedēļas laikā arī sarakstījām visu muzikālo materiālu. Šobrīd ir palicis ierakstīt vokālus, mēs tā pa vienai dziesmai tā lēnām, lēnām. Te ir stāsts par to, ka ne tikai uz aranžijām, bet arī uz vokālu tiek likts lielāks uzsvars nekā agrāk. Mārtiņš arī strādā daudz padziļinātāk.
Vaters: Vokāls vēl nav ierakstīts tādēļ, ka agrāk, kad rakstījām albumus, vienmēr tika iedzīts, ka no sākuma uztaisi dziesmu, pēc tam iedziedi vokālu. Laika gaitā tas dziesmas vokāls pilnīgi pamainās, tāpēc man liekas forši, ka paspēlējam mēģinājumos tās dziesmas, kurām ir vokāli un kas vēl nav ierakstītas.
Miks: Plus arī šis albums nebūs latviešu mēlē un, es domāju, tas Mārtiņam noteikti apgrūtina mazliet visu.
Kāpēc izvēlējāties jauno albumu rakstīt tikai angļu valodā?
Vaters: Tāpēc, ka mums pēdējais albums iznāca latviski, tāpēc izdomājām, ka nākamajam vajadzētu būt angliski! Pēc tam varētu vāciski? (Smejas.) Gribējās pamēģināt, jo kāpēc gan ne?
Miks: Nav jau teikts, ka šo pašu albumu nevarētu izdot vēlāk latviešu valodā.
Leja: Nu akmenī jau nekas nav cirsts, bet domāju, ka viens no tādiem kopējiem argumentiem bija tas, ka apzināti domājām par to, ka gribam ar šo albumu atkal izbraukt ārpus Latvijas robežām. Varbūt kāds teiks – kā jūs uzdrīkstaties, Latvijas grupa būdami, rakstīt angliski? Bet es uzskatu, ka mēs dzīvojam digitālā laikmetā un par šādu mūziku, ja tev ir pareizs PR, tu vari izsūtīt relīzes ar labu kopīraiteru uz dažādiem podkastiem, blogiem, tad tas var nostrādāt arī kā bonuss un, mūsuprāt, angļu valoda ir roka valoda un tas tev tomēr paplašina tās iespējas izbraukt kaut kur ārā. Jo spēlēts ir daudz kur šajā valstī, bet ārpus mazāk.
Miks: Tur jau tā lieta, ka mēs ārpus tikpat kā neesam nekur bijuši. Aizbraucot uz ārzemēm, nevienu neinteresēs, ka tu dziedi savas valsts valodā, – neviens nesapratīs. Cilvēki loģiski vairāk pavilksies uz to, ka viņi sapratīs, par ko tu dziedi, un tā tālāk.
Vaters: Jo rokmūzikas valoda ir angļu valoda, un tā tas ir.
Bez valodas ar ko vēl jaunais albums atšķirsies no iepriekšējiem?
Leja: Stilistiski noteikti, kā Vaters jau sākumā teica, ja mēs bijām progresīvi tendēta grupa ar alternatīvā roka iezīmēm, tad šeit varētu būt vairāk modernā roka šā brīža skanējums.
Vaters: Tai pašā laikā nepazaudējot to indygo knifiņu, kas ir vienmēr knifinājies līdzi. Atšķirsies arī ar to, ka pēdējie divi albumi tika rakstīti kopā ar Gati Zaķi, kurš ir lielisks mūzikas inženieris, bet šoreiz mēs gribējām pamēģināt, kā ir citādāk, ja mēs esam trijatā.
Leja: Šajā gadījumā mēs gājām fresh. Mēs tos divus gadus arī visu laiku tapinājām to mūziku, jo bijām pilnīgi pārliecināti, ka tai ir jāskan šādi. Bija arī domas par producentu piesaisti, bet vienkopus sapratām, ka nē, ka tas ir mūsu albums un to gribam tieši šādu dzirdēt.
Miks: Zināmā mērā atšķirsies ar to, ka šā albuma skaņdarbu klāsts būs diezgan dažāds – daudzveidība ir tas atslēgvārds
Leja: Albumam ir stāsts apakšā. Tas gan varētu būt kas tāds, kas vieno ar iepriekšējiem albumiem, pēdējos abos albumos katram ir bijis mesidžs apakšā, lai cilvēkam būtu interesanti noklausīties to audiogrāmatu, ja es viņu varētu tā nosaukt. Līdzīgi kā «Decoy» albumā, daudzi varbūt nezina, bet tas ir izraktenis, kas patiesībā ir dimants, bet tas tiek pasniegts kā parasts ķieģelis. Tā ir interesanta atslēga, ko laikam neviens daudz nestāstīja apkārt, bet nu jau ir pagājis kāds laiks. Jaunajā albumā ir saglabāts stāsts, bet tas ir pozicionēts mazliet citādāk. Šajā albumā arī ir nevis viens, bet vairāki stāsti.
Vaters: Gribēju piebilst, ka Miks teica, ka albuma dziesmas būs savā starpā atšķirīgas, bet tās nebūs tik krasi atšķirīgas kā mūsu pirmajā albumā, ja kāds ir dzirdējis. Būs ieturēta kaut kāda kopīga, caurviju darbība.
Jūs jau iepriekš minējāt un jūsu klausītāji noteikti būs pamanījuši, ka jums ir pamainījies sastāvs. Kur palicis Jānis Volkinšteins un vai jūs turpināsiet darbību trijatā?
Vaters: Jānis ir prom, jo mums pamainījās kopīgās intereses. Vispār cepuri nost Jānim, viņš ir dabūjis apbalvojumu kā labākā vīna karte Baltijā. Tā bija viņa cīņa, mēs palikām trijatā, jo mums vairāk bija mūzika un Jānim vīns - viņš izvēlējās šo ceļu. Un jā, mēs turpināsim darbību kā trio.
Ja jūs varētu uzstāties jebkur pasaulē, kur tas būtu?
Leja: Nu, kādi kuram sapņi?
Miks: Varētu tajā Red Rocks uzstāties.
Leja: Tas bija man arī pirmais variants.
Vaters: Es arī gribētu tur uzspēlēt, skaista koncertvieta tuksnesī!
Vai esat domājuši, kāda būtu jūsu dzīve, ja nebūtu to saistījuši ar mūziku?
Miks: Es īstenībā par to domāju kaut kad nesen, bija tāds pārdomu periods. Godīgi sakot, nevaru iedomāties, jo bungas spēlēju jau pusi sava mūža un otru pusi īsti neatceros. Pat nezinu, ko es darītu, laikam būtu sportists. Es biju vieglatlēts un domāju, ka būtu arī palicis vieglatlētikā un turpinātu savu darbību, bet uzradās tā mūzika, un tas bija tas, kas bija sirsniņā.
Leja: Es varētu piekrist Mikam, jo, ja paskatās no manas prizmas, tad tāda lieta kā mūzika ir paaudzēs jau bijusi un jau iedzimstot tā tev tiek barota no tiem līdzcilvēkiem ar to muzikālo fonu. Un tas, kas velkas līdzi, ko Miks arī pieminēja, - laikam latvieši bez tā, ka viņi ir dziedoša tauta, ir arī sportiska tauta. Tā laikam ir mentalitāte kaut kāda. Es pieņemu, ka droši vien kā vecaistēvs un tēvs es arī nodarbotos ar hokeju šobrīd.
Vaters: Es nezinu, es tiešām nezinu, nav jau tā, ka mēs pieceļamies visi no rīta un uzreiz spēlējam mūziku un, kad beidzam spēlēt, ejam gulēt. Mums ir pamatdarbs, katrs strādājam citādu pamatdarbu, bet nedomāju, ka tā ir tāda baigā mīlestība. Ir cilvēki, kam ir paveicies, ka viņiem ir viņu sapņu darbs mūzikā, ko viņi var darīt.
Kuri ir jūsu iecienītākie mūziķi uz Latvijas un pasaules skatuves?
Vaters: Es nesen pamēģināju divas dienas klausīties radio, lai uzzinātu, kas jauns pasaulē, jo mazliet kaut kam sekoju mūzikā līdzi, un man krasi atšķiras tā mūzikas izvēle. Bieži vien Miks uzliek kaut kādu savu mūzikas izvēli, kas man arī, ja ne uzreiz, tad mazliet vēlāk liekas labākā mūzika. Grūti pateikt, ļoti krasi atšķiras.
Leja: Mēs visi esam tādi iekšējie melomāni, pilnīgi godīga atbilde – mēs visi klausāmies kaut ko tādu, kas atbilst tā brīža emocijām.
Vaters: No rīta piecelies, ieslēdz radio, tur skan Aishas «Blēņas», visu dienu klausies tikai to, aizej uz darbu, tur uzliec Wu-Tang Clan, atnāc mājās, uztaisi vakariņas un uzliec Canibal Corpse pirms miega.
Miks: Pa lielam mūziku mēs klausāmies ļoti dažādu, un tas arī ir tas labākais, jo ir jāklausās dažāda mūzika, lai būtu tev tā muzikālā izaugsme.
Vaters: Ir ļoti daudz labas mūzikas, bet cilvēki saka, ka ir ļoti daudz sliktas mūzikas. Jā, es piekrītu, bet tāpēc jāpaskatās uz to daudzo labo mūziku, kas ir pieejama. Principā atkal kārtējo reizi čīkst, ka viss ir slikti, bet nemeklē labāko – tas ir Latvijas paradokss.
Uz beigām pēdējie vārdi, pastāstiet cilvēkiem, kāpēc viņiem jānāk uz jūsu koncertiem?
Vaters: Ja cilvēks vēlas labu rokmūziku un skaļu, tai pašā laikā ļoti muzikālu.
Leja: Arī beidzot paklausietīes, kā tas skan trijatā, nevis četratā. Es domāju, līdz šim vēl vilšanās nav bijusi ne no viena cilvēka.
Vaters: Cilvēkiem vienkārši ir jānāk uz koncertiem, es runāšu par visiem, jo, attīstoties vairāk youtube ērai, cilvēks paliek slinkāks apmeklēt dzīvos pasākumus. Tāpēc saku, lai nāk uz mūsu koncertiem, lai apmeklē citu grupu koncertus, jo tu jau to kaifu nenorausi, youtube klausoties to dziesmu, tu nejutīsi to emociju, enerģiju.
Vai ir vēl kādi komentāri?
Vaters: Jā, Bandcamp var atrast mūsu jaunāko dziesmu «Answers», kamēr tāa vēl mēģina uzprojektēties uz citām platformām. Youtube tai ir video. Mīliet sevi un nāciet uz mūsu koncertiem!
«Indygo» jaunā singla «We’re Fragile Like a Flower» prezentācijas koncerts 19. maijā plkst. 22 Latvijas 1. Rokkafejnīcā.
